dekoltē

šorīt notiek kas neparasts.
iespējams, pēc vakardienas nedienām un uztraukumiem,

šodienas agrais rīts, kurā dvaša sasalst gaisā, un es secinu,ka ielas ir slapjas, bet tomēr nelīst.
autobuss ir patukšs, un stāvot sastrēgumā uz tilta es paveros lejā,kur uz Mūkusalas apļa un pie K-rautas sastājušas vesels lērums saulē spīdīgu mašīnu, un ,pats galvenais, pats ceļš mirdz no slapjuma, un viss šķiet tik tīrs un nevainīgs,

atveras durvis, es ieelpoju svaigo gaisu uz dažām sekundēm ieelpojot arī kokus, zāli un Daugavu,
un pēc tam tās jau atkal ir ciet.

Bet es izkāpju pieturu ātrāk,
lai ļautos muzikai, un tik svaigs ir viss,
tiešām, tik sen tas nav gadījies, ka es tādā piepildījumā un atsperīgā, vieglā, dejojošā solī cilpoju tikai uz priekšu, dziļi elpojot un raugoties debesīs, patiecībā Dievam par to,ka kaut kas tik skaists vispār ir iespējams,
un,kad garām Rīgas Cirkam ejot, man pēkšņi ataudsa atmiņā Mazīnas skumīgā, bērnišķā seja un kontrastējošā balss..
ARRIVATO DZAMPANO!!( vai kaut kā tā.)

...smaids izplūda pa visu seju,
viens liels, mirdzošs smaids..