dekoltē

.



NO kāda materiāla sastāv dzīve?
pavisam nopietni, no kā veidoti visi šie redzamie un taustāmie procesi, kurus mēs kabinām vienu pie otra ik pēc pagājuša laika nogriežņa. viss tas,ko iespējams empīriski pierādīt un aprakstīt, atkārtot vēlreiz,kaut gan pat atkārtojums nav tik viegli iespējams, kaut arī pieļautu, ka materiāls mums ir zināms.
tumst.krēslo.
pavisam pelēki, samilzuši krūmu un koku tēli,smalkā simfonija, kas veidojas no lauku dažādo faktūru un krāsu pārklājumiem vienai pār otru. melna, smaga uzplēsta zeme, mitrums un sala tuvošanās miklajā,siltajā gaisā. debesis,kas vienmēr pirms nakts iegūst pārdabisku pievilkšanas spēku un iesūc sevī visu mūsu apzināto prātu, atstājot tikai nepārliecību, neziņu un tik spēcīgu neaizsargātības izjūtu, ka
ja tajā iedziļinās,es nezinu,vai to vispār maz iespējams noliegt. Pārcilvēcisko.nepierādāmo.
zemes smarža,kas laužas cilvēkā kā pēcnāves vīzija par īstāku un spēcīgāku realitāti.
jo,
ja iespējams noteikt vienu matēriju, tad, varbūt, var atrast iespēju kaut ko uzzināt arī par to pārējo kuru mēs nespējam iekļaut savās 4/5 dimensijās. KURU, tādēļ, ka tas ir, tam jābūt saprātam,pie kam, kaut kam tāam, kas nācis no Dieva,kas ir skaidrs no sākuma līdz beigām, bet tajā pašā laikā pilnīgi neizzināms ar šīszemes spējām.
un KĀ iespējams
paplašināt savu materiālu līdz pārmateriāla robežai,
padarīt sevi modru ,un vērīgu un spēcīgu, tādu,kurš spēj pamanīt arvien vairāk
sajust arvien dziļāk un patiesāk.
kur kas un kā.?

gribas kļūt par tādu gludu, vēsu un slidenu, cietu čūsku,
un tad aizlīst mežā, paslidināties pa maigo,smaržīgo meža klajuma zāli, un pa sūnām,
paberzēties gar akmeņiem un izjust savu maigo, glumo ādu kā dāvanu un kā piedzīvojumu, un apēst dažas ogas.


vispirmām kārtām aizmirst par urbāno realitāti.

pārdabiskās dienas noslēgums ar pusaudzisku spītību,
transcendentālās pārdomas, dzīves jēga, nāves mistērija un pārējās augstās lietas
, viss nolikts aiz daudzām daudzām atslēgām, redz,jo lielākai daļai apkārtējo diez kā nekā, tas viss ir, maigi izsakoties, POHUJ. un vēl ļaunāks par šo pohuju ir tikai viņu nahujīgā jaukšanās citu dzīvēs.

un man arī,
gribas iet izkauties (viens te šodien raksīja par to kā Latvijas repstāri nokārtojuši attiecības.)
nu,ziniet!ģeniāla doma.
nolāpīts, es nezinu kā kaujas meitenes pa īstam, rauj aiz matiem, spiedz vai ko,
zinu tikai to,ka pie sevis raidu nešpetnus lāstus par katru apspiestības pazīmi,ko kāds pēdējā laikā cenšas ienest manā dzīvē,
un par spīti visam, es uzskatu to par GODĪGU naidīgumu un dusmām.!!
un dusmu variācijas veido attēlus un rakstus man aiz ādas,
es gribu kaut kur skriet, demolēt miskastes, pieturas, kādu mašīnu un iespējams, kā protestu,nokārtoties tuneļa caurvējā.
bet ja nopietni,
paņemt iedzīvi mugursomā,
visas lietas,cik nu var iebāzt,
un pārvākties.
uz pašu lētāko un vienkāršāko ūķi kādu jūs savā dzīvē būsiet redzējuši,
bet tur viss ir savs.

pamest savu darbu, kurš pats par sevi ir burvīgs, bet dažii kolēģi, nelieši,
un tā tas iet pa riņķi.

nozāģēt papēžus tai tupelei, kas man spiežas ribās
(un jūs pat iedomāties nevarat kā ir sadzīvot ar politikas studentes smagajām,nolādētajām tupelēm)
(precīzāk zābakiem, jo tādu jēdzienu kā tupeles viņi izsvītro līdzko pirmo reizi pārkāpj pār savas "miniatūrās saeimas" slieksni..)

ak,kāda maucība,
sacepties pie šādas netverami enerģētiskas mūzikas.