ja šitā turpināsies, pēc bērna uz b/d varēšu braukt ar ragavām!
Ko tur vēl piebilst - es to vēlos!

Tagad Neatkarīgā rīta avīze izvirzās saulītē?
Pēdējos rītus klausos LR1 un tur pie preses apskata,kautkā tiek izcelta tieši neatkarīgā un tās komentāri. Varbūt man tikai tā likās. Tācu pamats tam ir. Līdz šim (līdz Dienas pārņemšanai) Neatkarīgā spēcīgi atpalika reitingu ziņā (ne jau tikao no Dienas.) Šis ir brīdis, kad atgūt pozīcijas.

Mūsu mājas logos ar iedegtas svecītes.




( bet šovakar pilsētā )

Pirmdienās, trešdienās vedu lauru uz dziedāšanu un dejošanu. Parasti tas noteik ar auto - mamma jau ir atbraukusi no darb aun tad auto pārēmnu es. Bet šopirmdien mamma darbā aizkavējās un man nācās braukt ar riteni. Ar riteni braukt ir forši, par to jau nav bēda. Bet, beidzoties nodarbībām, ārā ir kļuvis jau tumšs un pilsētā, taupot elektrības naudu, gandrīz vispār nav ielu apgaisojums! Un tad bija tāds nedaudz adrenalīnveidīgs brauciens. Lai nokļūtu līdz mājām, puspilsētai jāizbrauc cauri. Pašā, pašā centrā ir +/- ok. bet jau nedaudz ārpus centra, pat vēl uz galvenajām ielām var izbakstīt aci tai tumsā. Sajūta ir vārda tiešajā nozīmē baisa. Vairākkviet samazināju ātrumu tikai tāpēc vien, ka nebiju pārliecināta par kada bedres pēkšņu parādīšanos zem riteņiem. Nemaz nerunāsim par krustojumiem! ne jau visur mums ir luskofori. Manā galā it īpaši - tumšs kā peklē, mašīnas tik zibinot brauc garām. Laura man aizmugurē sēž krēsliņā un tas nedrošības sajūtu tik pavairo.

Un mums nebija atstarotāju! Tāpēc jau tik bailīga sajūta bija. Pa taisno braucu uz veikalu tos nopirkt. Kamēr parkojos pie veikala, iet garām onkolis un sāk ļoti tādā pamācoši dusmīgi-svēta sašutuma balsī man pārmest, ka tumšajā laikā braucu bez atstsarotājiem, turklāt vēl ar bērnu! aizvainoja tas šausmīgi svētais sašutums viņa balsī! Tas ka viņš vairākas reizes to uzsver un uzsver, kā uzvilkdamies pats no saviem vārdiem. varēja vienreiz patiekt un viss. pēc tma ar baltu aci noskatījās, kā mēs pie kases norēķinamies par atstarotājiem.

es nebiju gatava, ka man tumšajā laikā tik neaizsargātai uz ielas būs jaātrodas un tas riteņa brauciens ar bija pavisam neplānots. baisi.

Pārliecinies, vai Tev jau ir atstarotājs!?!

vai nu man ir angīna vai laringīts. katrā ziņā vakar vakarā sakās un es psiholoģiski ļaujos. skatīšos filmas un adīšu.

Autrāliešu puika couchsurfingā atrakstījis.
O, jā, es tur gandrīz neko nesaprotu! Lieta sbūtībajau it kā jā, bet tas viss pārējais! kaut kāds slengs, saīsinājumi, aaeee!
būs jadrukā tā vēstule aŗā, jašadala sakarīgi pa rindkopām un jāmēģina izprast.

nopirku biļetes uz putnu operu.
gadījā sjau lasīt kometārus par bērna neiederēšanos operā un nespēju uzmanību noturēt. Es gan uz to vispār neiespringstu. Bērnam nepatiks, paliks par garlaicīgu, par ilgu, nekādu problēmu doties projām.
putnu opera nav leļļu teātris, bet gan jau arī būs gana saistoši.

piepildīju bērnības sapni: nopirku monopolu
šodien ar bērniem uzspēlēku - protams nav tā spēles garša, kas bērnība. bet vienalga patīkami.

man maks pavisam izdilis. bet mīļš.

uu, šonedēļ lielu, lielu darbu esmu padarījusi. vairākus, patiesībā.
kad viss ies gaisā, parādīšu.
Var jau būt, ka man tikai tā liekas, bet izskatās labi. apmeklētājiem ar vajadzētu patikt.

no otras puses - nekas īpašs jau tas nav, atliek tikai skatīties un mācīties no apkārt esošās pieredzes.

Ai, šis ir jauks:

secinājumi, kas rodas skatoties spoguļsienā trenažieru zālē:
1. vairāk gulēt (lai nav zem acīm maisu )
2. vairāk ēst (lai vairāk gaļas pie kauliem)
2. un vienreiz kaut ko sakarīgu izdarīt ar matiem!!!

un, kas nav mazāk būtiski - censties iet variāk pa dienas vidu, kad, iespējams, ļaužu mazāk!

bērns aizmiga man lasot priekšā ziemassvētku dzejoļus (daži no tiem, kas iekļauti konkrētajā izlasē, visai nesaprotami un murgaini).
Šobrīd šī dzejoļu grāmatiņa ir topā.

Biju šodien vienā pasākumā, par inovatoriem un inovaciju apgaismoja mūs. Noķēru vienu dāmu īsai intervijai. Tagad to atšifrēju, izmantojot kājminamo pričendāli. Nu ļoti ērti, nu!
Varu rakstīt un tik piespiest pedālīti, ja vajag pauzīti, atlaist, lai ieraksts turpinās... ļoti ērti, raiti un labi. nu ļoooooti. it sevišķis laba sajūta, zinot, kā bija TV. Tur cilveķi uzreiz saspringst, jo TV kamera, man ļoti jāpiedomā pie tā, ko jautāt, lai viss notiktu gana ātri un pēc tam nebūtu ilgi jāsēž pie interviju sagriešanas. A tagad mierīgi - noķēru dāmu, viņa atvērti visu pastāsta. neuztrauca snepar frizūru, ne stāju, ne izrunu. Mājās no diktafona ierkastu iedzenu kompī, ar pedālīti visu smuki varu sakoriģēt. Un voilā - intervija gatava. Un ne par bildi jādomā, ko klāt virsū, ne kā.

Šitā tāda iesildīšanās ir turpmākajam.Man patika.

šitādu klepu es Laurai dzirdējusi vēl nebiju. Kā aizsmacis suņa (kucēna) rējiens un tāds ļoti plašs... izklausās arī sāpīgs...
šonakt bija t, pa dienu vēl nevarēju sparast no kā, bet vakarā jau sākās tā sirdi plosošā klepošana. pat balss viņai aizkritusi.

rudentiņ, rudentiņ... neesam bijušas piesardzīgas. patiešām nē. bet cik var vislaik piesardzīgi dzīvot!?! ceru tik, ka bez antibiotikām.

āboli un bumbieri, kas ikdienā man nemaz nekārojas, pēc treniņa ļoti labi iet iekšā.

vispār esmu vīlusies. es domāju, ka man šodien muskulīši sāpēs. a nekā nebija! Plecu muskuļos ir tāda neliela smeldze, bet tā ir tik pat liela, kā uzreiz pēc treniņa. A es jau tā sadarīju bik vairāk, kā man ieteica.

Jā, trenažieri nav ļoti jautra padarīšana, taču savu odziņu tajā visā var atrast. Pirmkārt tā vienaptība. Lab, šoreiz man treneris visur bij pie sāniem, lai paskaidrotu, kam tas un kam šitas verķis domāts + ierādītu nākamo vingrojumu, izskaidrotu secību un pieregulētu vēlamo svaru. tagad zinu, ka man vidēji nepieciešams 10-15kg svars (kā nu uz kura trenažiera). man domāt, ka es gana ātri pāriešu uz 15 - 20kg svaru. Jo šur un tur tie 10kg šķiet tik viegli, tik viegli... no otras puses, līdzko vingrojumu sāk izpildīt pareizi, slodzīti uzreiz jūt. Taisīt uzrāvienus nav nekāda māksla :)

Pa visu lielo zāli tusējās vēl tikai viens puskails onka, kurš ik pa brīdi pārliecinājās par savu muskuļmasu spoguļsienās. Treneris ar jau nemaz nav uzkačājies. Man nepatīk tādi mužiki. Drusku nedabiski izskatās. Nu tas, tā. Man vairāk nepatīk, ka viņiem šausmīgi patīk tie lielie muskuļi. Bet ne jau tie ir mani vīrieši.

ā, un šis otrs vīrietis makten draudzīgs izrādījās. Ik pa brīdim pienāk, pakometē, dod padomu, kaut ko iesaka. Nu patīkami jau. Ceru tik, ka tie tādi tiešām draudzīgi padomi. Viņam ar esot meita, kurai 19 gadu (es gan palaboju, ka man jau 25. pēc tam domāju - varēja tak viņam ļaut domāt, ko grib), ar mani viss esot kārtībā un viss savas vietās :D Radās sajūta, ka viņaprāt uz zāli dodas, ja kaut kas nav kārtībā, vai? Jeb ir kaut kāds stereotips, kuru es vēl lāga nezinu.

Kad treneris man visu bija jau zirādījis, izstāstījis un kopīgi izdarbojusīes, vēl pāris minūtes padarbojos savā nodabā. Un man šķita, ka viņi abi par mani turpina runāt. Ne tik daudz, cik par mani kā personu, kā par piemēru. Man šķiet, kaut kas no sērijas - redz, cik grūti dabūt normālus cilvēkus uz sporta zāli, kā piem, šito meiteni. Neviens jau negrib.. lāga nevarēja ne dzirdēt, ne saprast, bet to, ka runā par mani, to varēja just. Bet varbūt kaut ko pārpratu.

Garderobe forša. plaša, siltā grīda. Foršas dušas un ūdens! Jā, jā - ūdens foršs! :) āda tik ļoti maiga pēc tā bij. Man mājās, manuprāt, āda tik maiga pēc dušas/vannas nepaliek. Kaut gan, ej nu sazin, esmu pasākusi visādas ūdesbumbas un sālsvannas izmantot, varbūt āda man uzreiz kļūst tāda maiga un mīksta, līdzko reaģē ar ūdeni :)

vienvārdsakot, paturpināšu. Ir gana interesanti. Un tie paši trenažieri. Iesildīšanos sāku ar to skrejošo lentu, pa kuru jābizo līdz. Pēc tam man zeme šilierējās zem kājām :D tur jau visādi blaksuefekti sākas :D

Ok, jāiet iekurināt.

man gar acīm ir smaida krunciņas. un kad kaŗtīgi sasmaidos, tās ir tik izteiktas un daudz. Nu riktīgi forši!

Jau sen gribu organziēti nodarboties ar vingrošanu/sportu. Man vienalga, kā to padarīšanu sauktu, galvenais, lai kaulus izstaipa. Es jūtos stīva un šķība. Daudzi vingrinājumu zureiz nogurdina vai sagāda'grūtības to izpildē. Man tas nepatīk. Nemaz nerunājot, par ilgstoši pavadīto laiku pie datora un sekas uz muguru...

vaŗdu skaot, nu jau būs gads, kopš apsveru iespēju doties uz kādu sporta klubu. Domāju par aierobiku. un tā tas arī palika - domu līmenī.

Un šodien aizgāju uz vietējo FitnesCentru. tikai painteresēties, kas viņiem ir un cik maksā. Rezultātā iešu šodien vakarā uz trenažieriem. Man kaut kā šī joma nebija interesējusi, nedomāju, ka gribētu staipīties savā nodabā uz visādiem agregātiem. Godīgi sakot, manuprāt, man pietrūktu pacietības tādai nodarbei. Gribēju kaut ko kolektīvi organizētu. No otras puses, man iekļauties kolektīvos ar nepatīk. Man neintereē visādas sarunas un pļāpas (pietiek jau piespiedu komunikācija laipnības vaŗdā, kad Lauru vedu uz ndoarbībām. tad stunda jākomunicē ar citām māmiņām aiz nodarbību durvīm. Es esmu veiksmīgi iesākusi ņemt līdzi grāmatu lasīšanai. )

Tā kā tie trenažieri varbūt nav nemaz tik slikts variants, katrā ziņā ieinteresējos. Pirmajā reizē treneris sastādīs man programmu (tad jau redzēs kādam nolūkam un ko tur man pateiks) un vismaz 1mēnesi viena programma esot efektīva, pēc tam vajagot pamainīt. Tātad: vismaz mēnesi man vajadzētu noturēties 2x nedēļā apmeklēt to centru. Veselības un labsajūtas dēļ jau nebūs grūti. bet ja tie trenažieri man šķitīs garlaicīgi....