Pirmdienās, trešdienās vedu lauru uz dziedāšanu un dejošanu. Parasti tas noteik ar auto - mamma jau ir atbraukusi no darb aun tad auto pārēmnu es. Bet šopirmdien mamma darbā aizkavējās un man nācās braukt ar riteni. Ar riteni braukt ir forši, par to jau nav bēda. Bet, beidzoties nodarbībām, ārā ir kļuvis jau tumšs un pilsētā, taupot elektrības naudu, gandrīz vispār nav ielu apgaisojums! Un tad bija tāds nedaudz adrenalīnveidīgs brauciens. Lai nokļūtu līdz mājām, puspilsētai jāizbrauc cauri. Pašā, pašā centrā ir +/- ok. bet jau nedaudz ārpus centra, pat vēl uz galvenajām ielām var izbakstīt aci tai tumsā. Sajūta ir vārda tiešajā nozīmē baisa. Vairākkviet samazināju ātrumu tikai tāpēc vien, ka nebiju pārliecināta par kada bedres pēkšņu parādīšanos zem riteņiem. Nemaz nerunāsim par krustojumiem! ne jau visur mums ir luskofori. Manā galā it īpaši - tumšs kā peklē, mašīnas tik zibinot brauc garām. Laura man aizmugurē sēž krēsliņā un tas nedrošības sajūtu tik pavairo.

Un mums nebija atstarotāju! Tāpēc jau tik bailīga sajūta bija. Pa taisno braucu uz veikalu tos nopirkt. Kamēr parkojos pie veikala, iet garām onkolis un sāk ļoti tādā pamācoši dusmīgi-svēta sašutuma balsī man pārmest, ka tumšajā laikā braucu bez atstsarotājiem, turklāt vēl ar bērnu! aizvainoja tas šausmīgi svētais sašutums viņa balsī! Tas ka viņš vairākas reizes to uzsver un uzsver, kā uzvilkdamies pats no saviem vārdiem. varēja vienreiz patiekt un viss. pēc tma ar baltu aci noskatījās, kā mēs pie kases norēķinamies par atstarotājiem.

es nebiju gatava, ka man tumšajā laikā tik neaizsargātai uz ielas būs jaātrodas un tas riteņa brauciens ar bija pavisam neplānots. baisi.

Pārliecinies, vai Tev jau ir atstarotājs!?!