phoenix
03 April 2011 @ 12:46 am
 
Nu jau 2 nedēļas jūtos traki vāja. Kā vienrīt pamodos ar vājuma sajūtu un milzīgu nogurumu, tā tas turpinās. Sākumā to norakstīju uz mēnešreizēm, kuras tās dienas pēcpusdienā arī sākās, taču šoreiz reizes bija salīdzinoši īsas, bet vājums turpinās. Laikam sirds pārslodze? Man ir vājums rokās un kājās, milzīgs nespēks, kustos lēni un ir smagums krūtīs. Gribas visu laiku atlaisties un atpūtināt ķermeni. Tagad pa brīvdienām cenšos arī pusdienas laiku gulēt. tad kļūst it ka labāk, bet pēc kāda mirkļa bezspēks atkal klāt.

teorētiski es saprotu - laikam tiešām pārslodze, bet kāpēc ķermenis tik ilgi tā reaģē? Es pati esmu gana mierīga. Gulēt arī sanāk pieklājīgi. Jā, dažas naktis nedēļā es eju gulēt vēlu, bet arī ceļos pietiekami vēlu. Šo divu nedēļu laikā man tik kādas 3 naktis ir bijušas, kad guļu 4h.

Mamma brauc prom uz Norvēģiju strādāt aprīļa beigās. Aiz polārā loka. Tur tagad polārā diena. Doma, ka līdz jūlija vidum. Bet man uzreiz ir aktuāls jautājums, kā dzīvot man un laurai? Es tak pusi nedēļas šobrīd pavadu Rīgā. Kas būs ar lauru? Ja es ņemu viņu līdz, tad mums nav jegas uz Talsiem braukt vispār. Bet viņa Rīgu negrib, es arī ne. Šobrīd es varu strādāt šādi ar pamatdzīvesvietu Talsos. man ir tik neskaidra nākotne šajās pamatlietās...

Par laimi tajā dienā, kad mamma man šos jaunumus pavēstīja, izlasīju Jāņa ziņu,ka viņš brauc uz Latviju. Ej nu sazini, kad viņš būs un kādi ir viņa plāni, bet varbūt viņš varētu pabūt te un mani atbalstīt? Jā, sanāktu , ka mums jādzīvo vienā māja, bet tas tak nekas! Zinu, ak tas var izskatīties nelabi vai muļķīgi, bet es tā vēlos, lai Laurai tētis vairāk tiek un šajā situācijā tas būtu ideāls situācijas atrisinājums! Turklāt es jau vairakkārt esmu nosūkstījusies, ka Jānis blandās pa pasauli un nav nekur noenkurojies un man aizsniedzams - viņš ir vienīgais, kuru es pazīstu, kurš labi strādā ar grafiku un kuram ir laba komerciālā/loģiskā domāšana (lai arī viņam pašam to nepatiktu atzīt :) )


Un darbu man ir drausmīgi daudz. Dotajā brīdī 6 paralēli projekti un pamatdarbs Rīgā. Par laimi es kaut kā samenedžēju visu tā, ka vienlaicīgi aktuāli parasti ir 3 projekti un darbs. Un to es vēl varu savilkt kopā. Grūti, ka Rīgā pie omes, kur nakšņoju, kad esmu Rīgas darbā, man nav internets. tas būtu vieglāk tajā laikā, kad esmu Talsos. Sobrīd ir tā, ka nedēļā 3-4 dienas esmu Rīgā pamatdarbā un tur šobrīd man ir tāāāda slodze, ka es praktiski neeksistēju vispār. Pa vidu mēginu pārslēgties un izdarīt degošāko pārejiem projektiem. Tad, kad atbraucu uz Talsiem, tad ienirstu pārejos projektos un laikā, ko pavadu ar lauru. Viennedēļ paņēmu Lauru uz Rīgu. Tonedēļ man tur bija jābūt 4 dienas. Laurai apnika un viņa man līdzi braukt īsti vairs negrib. Patiesībā viņa ļoti labi uztver šo visu. Aizdomīgi, ka tik nav kādu zemūdens akmeņu.
Par laimi tie paralēlie projekti nav lieli, tās ir lietas, kas vienbrīd sagāžas pār mani, tad miers, tad neitralajā režīmā un tā viss mainās. Tiesa gan šõbrīd drusku kavēju lietas vienam projektam, bet būs labi - savu neizdarību varu vel attaisnot.. Ar bažām skatos uz vasaras otru pusi, kad atkal būs FOTOkross jāorganizē. Lūk, tas gan varētu būt problemātiski. Jau tagad plānoju pieteikt atvaļinājumu pamatdarbm.

Un vēl pamatdarbā piekritu avantūrai - maija vajadzēs vadīt apmācības angliski. Pirmajā mirklī, kad man to piedāvāja, es kategoriski teicu NĒ. Es un runāt angļu valodā?!? Un vel klientiem? Un vēl mācibas vadīt? NĒ! Bet tad padomāju, padomāju un šķiet, ka šī varētu būt tā īstā reize, kad ķerties šim izaicinājumam pie ragiem.

Vispār pamatdarbā ir ļoti labi, ir savi kuriozi, bet ir sasodīti mīļi tur atgriezties. Man patīk tās kolēģes, man patīk tas darbs. Bet nu tā slodze... es esmu iemesta ejošā vilcienā + man ir jāapgūst paralēli tik daudz jauna! Pagājušajā nedēļā saņēmu ļoti labus vārdus par sevi kā lektori un pedagogu :) Un, kā man teica, šis cilvēks ar vārdiem parasti nemētājas. Un visi tādi lepni (visi - tiešā priekšniece un foršās ilggadējās kolēģītes)


Un arī E. atkal satuvinājāmies. Bet, sakarā ar manas mammas prombraukšanu un situāciju, kas izveidojas ar Lauru un tātad ar mūsu pamatdzīvesvietu, mums bija nopietna saruna. Kārtejo reizi es sapratu, ka esmu viņam kaut kas nezin kas. Viņš ir tik dīvains un gaisīgs šajā ziņā. Vārdu sakot, sapratu laikam pa īstam - es viņam neesmu nopietnas attiecības. Es esmu kaut kas, kas ir labs, viegls un ērts, bet noteikti ne kaut kas, kas kādreiz varētu kļūt arī nopietnas ilgtermiņa attiecība ar kopdzīvi un visām pārējām sekām. Jā, viņs mani mīl (?), esmu mīļa un svarīga. Viņš man palīdz un atbalsta kā māk. Bet līdz robežai. Atbildība un ilgtermiņa attiecības nav tas, ko vēlas :) Ta jau viņs neteica, bet es tā sapratu, redzot, cik viegli viņs pieņem situāciju, ka es vairs nebūtu Talsos. bet var jau būt, ka manas karstās asinis nedaudz gaisu jauc.

Bet man, redz, gribās sev vel ģimeni. Arī bērniņu es vel gribu. Patiesībā es jau šobrīd sasodīti gribu. Uh. Bet man nav stabila pamata zem kājām. man nav ģimenes. Man ir es un laura. Un tā nu mēs divatā kuģojam pa to dzīvi un cenšamies ar visu tikt galā.

ja par attiecībam - man patīk tas, kas man ir visu šo tagadnes laiku ar E. - mēs nedzīvojam kopā, bet es jūtos mīļota, man ir uzmanība, man ir mani mazie atvaļinajumi. Man ir atbalsta sajūta. Es arī šõbrīd negribētu ar viņu dzīvot kopā, jo tad liela daļa no augstākminētā pazustu. Man nebūtu manu mazo atvaļinajumu. man būtu papildus cilveks, kam ikdienā jāvelta energija un tieša uzmanība, bet es šobrīd knapi ar savu laiku tieku galā starp Lauru un darbiem. Bet es tajā pašā laikā E. uztveru kā pietiekami nopietnas attiecības, lai spētu sasaistīt savā prātā domas par mums kā kopīgu dzīves pāri. Kaut kad, nākotnē. Un man sāp, kad saprotu, ka es viņa prātā šādā lomā nefigurēju. Labi, labi, šī tēma man no tiesas šõbrīd nav primāra. Ja ar vēsu galvu paskatās uz visu, labāk, lai ir tā, kā ir. Viņs tomēr ir pārak garīgs :) Un tomer, gribas to mīlestību un gimeni un bernus. Bet es te vien apati sitos kā plika pa nātrem. Un sitīšos ar'. Kamēr satiksu to, kurs mani novērtēs un būs pietiekami spēcīga un līdzvērtīga persona.

Tagad jāiet gulēt.
apskats par kādu laika posmuir uzraksīts.

P.S. Laura bija salabot savu pirmo caurumu. Tikām galā bez narkozes. Caurumiņš maziņš. bailes bija, diezgan traki ņēmāmies, kamēr viņa nomierinajās un ļāvās visam procedūram. Toties pēc tam mājās uzreiz skrēja skatīties spogulī savu plombi un uz atvadām zobārstei teica, ka turpmāk, ja būs atkal zobgrauži caurumu sataisījuši viņa nebaidīsies un nāks tikai pie šīs zobarstes:)
Visi pārejie zobi veseli un balti ka pērles :)
 
 
phoenix
02 April 2011 @ 02:01 am
 
Vairāk sevi mīlēt un dzīvi ņemt vieglāk.
Dzīve notiek. Un attieksmi izvēlamies paši.
un dzīvei vērtību dodam mēs pāsi, nevis kāds cits.

Un to šoreiz nesaku es sev.
 
 
phoenix
20 March 2011 @ 11:56 pm
27  
Man šodien palika 27 gadi. Un es to atzīmēju ar balonu laišanu no skatu torņa, kur apēdām arī vien' maz' kūciņ, ar kuru padalījāmies arī ar citiem skatu torņa apmeklētājiem.
Ļoti privāti, ļoti vienkārši, bet sajūta ir laba. Kā Laura komentēja - uz manu dzimšanas dienu gan būs daudz ciemiņi. Un es to svinēšu dārzā, nevis braukšu uz torni!


un vēl daži foto )
 
 
phoenix
05 March 2011 @ 04:53 pm
 
dzīve notiek. bērns aug. es arī.
tikko viņa man izprasīja visas mana NIkon D40 pogas un staigā pa māju bildēdama.

bet te mēs bijām uz jūru
 
 
phoenix
20 February 2011 @ 01:08 am
 
Divi vācieši bārā Londonā spīd ar angļu valodu
Vācieši: "Two martini, please!"
Bārmenis: "Dry?"
Vācieši: "Zwei!"
 
 
phoenix
18 February 2011 @ 08:37 am
17. februāris. Talsi.  
Un Talsi











 
 
phoenix
16 February 2011 @ 10:11 am
 
Šorīt speciāli izkāpi pirms Vanšu tilta, lai mēģinātu, ko nofotografēt.














 
 
phoenix
10 February 2011 @ 03:04 pm
laikam gripa  
Šķiet, ka Laurai ir gripa.
Es no pirmdienas-trešdienas nebiju mājās (sāku strādāt Rīgā) un vakarvakrā manu, ka Laurai aizdomīgi vēsas rokas. Vakarā gulēt ejot sūdzējās, ka ir auksti, bet pati bija karsta. Izmērīju t - 38! No rīta bija kaut kas nedaudz virs 37 grādiem, bet tagad jau atkal ir 38. Pati izskatās un jūtas +/- ok. Iesnu nav, klepus nav. Bet acis sāpot (tacu ne tik ļoti, lai būtu, kas jāpilina).

ka tik nav ar tā gripa. Pēc stundas būs arī ārsts. Pa telefonu jau ieteica iespēju apsvērt iegādāties tās dārgās pretgripas zāles. Ja mums tā tiešām ir gripa, tad ir pats sākums, varot paspēt.

Bet es tā arī īsti nezinu - vai dzert tās dārgās zāles ir tik būtiski? Vai gripai noteikti ir jānorit ļoti smagi? Un vai tās zāles ir piemērotas mazajiem organismiem (kaut ko pa ausu galam dzirdēju, ka tās nemaz neesot tik labas)

tā, lūk.
 
 
phoenix
01 February 2011 @ 04:26 pm
 
Biju pie friziera. Es, tātad, gribu no saviem tumšajiem matiem atkal pie gaišākiem. Visus balināt uzreiz esot pārāk nežēlīgi, tāpēc izbalināja šķipsnās jeb laukumiņos. Izskatījos traģiski - kā tāds plankumains krancis. Tad nu ar tonējošo šampūnu esmu savākusi sevi kārtīgākā paskatā. Pēc kāda laika lai nākot vlereiz, tad izbalināšot pārējos tumšos matus un tad jau varēs arī krāsu likt iekšā.

tad nu sēžu un domāju - kāda starpība, vai visus matus uzreiz izbalina vai vairākos piegājienos. Rezultātā tā kā tā viņos visos ir ticis balinātājs.
 
 
phoenix
01 February 2011 @ 08:36 am
 
uz savas ādas kāposta dziedinošās īpašības īsti nebiju izjutusi. Bet tagad varu pilnīgi droši apgalvot, ka tādas ir!
Man kāja nesāp! Zilums pazudis! varu atkal pastaipīt pēdu! Okei, es jūtu, ka viņai man saudzīgais režīms vajadzīgs tā kā tā, bet tas ir tikai astītes. Tagad pie friziera un pēc tam gulēšu kājas sacēlusi uz spilveniem un skatīšos kādu filmu. Un, hmz, manī sāk atgriezties cerība, ka šovakar varētu atkal doties uz kalnu. Nē,labāk šodien nē. Es sēžu un jūtu, kā tas kāposts joprojām karsē man to sāpīgo vietu. Acīmredzot vel ir ko ārstēt.
 
 
phoenix
31 January 2011 @ 08:54 pm
sasitu kāju  
wow, kā kāja arvien vairāk sāk pulsēt.
Bijām uz kalna, neveiksmīgi nokritu. Da ne ātrums, ne kas. Vienkārši neveiksmīgi nokritu. Jutu, ka pie potītes tā jocīgi savelk, bet neko - viss kārtība. galu galā tie snova zābaki tak arī pamatīgi ir.

Nu, tas notika kādos 17:00. Bet tagad man sāk arvien vairāk tā vieta sāpēt (ta ne īsti potīte, ta ne īsti locījuma vietas augšuse, kur kāja pāriet pēda). Zinu tik to, ka mamma aizgāja pēc kāposta, jo tas esot labākais, kas šādos gadījumos varot būt. Nezinu. Bet man saaaap, pat ja nepieskaras un pie zemes pielikt ar nevar. Kaut kāda jocīgi kāja - ja ir problēmas, tad tak jāsāp uzreiz! Ne jau lēnām un pakāpeniski!!!
 
 
phoenix
27 January 2011 @ 10:48 am
 
tas šķiet neticami, ka M. Freimanis miris. Vakar vēlu vakarā (šonakt) vēl tikai lasīju ziņās, ka viņš ievietots slimnīcā un jūtoties slikti, bet nav zināms, kāpēc...
 
 
phoenix
25 January 2011 @ 11:14 pm
 
Ķā tikko rakstīju komentārā:
"Es tagad izstaigājos pa āru, aizgāju pie E., izraudāju visus viņa kabatslakatus (nezinu, ko jams padomāja, bet man palika vieglāk), tā teikt izliku negācijas un tagad jūtos atkal karotāja. Gan jau pienāks labāki laiki.

Darīt man ko apkārt ir, cilvēki arī, idejas arī. Viss ir labi, tikai naudas trūkst. Un ir tik sasodīti stulbi, ka šis faktors var tik drausmīgi iedragāt cilvēka pašapziņu un domas. Bet viss būs labi. Tikai laiku pa laikam jāizraud ārā sakrājusies spriedze.

Galvenais, lai cik tas nodrāzti arī neskanētu, ir novērtēt to, kas mums ir. Novērtēt sajūtas, mīlestību un siltumu, kas ir ap mums. Un es esmu priecīga, ka visā šajā nejaukajā putrā man ir mīlošs bērns, kurš ar mazajām roķelēm mani apskauj un silda. Būs mums visiem labi."


Rīt ir divas tikšanās. Viena saistībā ar jauno SIF projektu, kuru rakstīsim. Ja tas izies cauri, to apstiprinās tik jūnijā, tātad nauda tik ar vasaras sākumu. bet ja neizies cauri, tad tas darbs ko tulīt vismaz 1-2 nedēļu garumā pamatīgi ieliksim būs bijis pa tukši. Man kārtējo reizi. bet jādomā pozitīvi.

Un otra tikšanās ir saistīta ar manu lepnumu un kaunu :) šodien pārkāpu sev pāri, lai piedāvātos darbam vietā, kur jau reiz mēģināju un nesaņēmu NĒ, bet nesaņēmu arī JĀ, kaut kas izvairīgs bija. bet man patīk tā vieta un es reāli redzu, ka man ir tur ko darīt, ka viņiem tas ir vajadzīgs, ka es varu labi papildināt un uzlabot atsevišķu viņu darbības nišu.
bet, vai tā domā arī vadītājs? Nu nez, tikties piekrita, lai arī bija piesardzīgs un rezervēts, es pat teiktu aizdomīgs. Pilnīgi pieļauju, ka piekrita ar mani tikties pieklājības pēc. tad redzēsim, kas sanāks.

Katrā ziņā enerģija un laiks, ko es veltu, lai tiktu ārā no šīs putras, ir liels. Un tieši tāpēc arī ir šī izmisuma un panikas sajūta, ka nekas diži nemainās. un bezcerīgums lavās tik klāt arvien tuvāk un tuvāk... un bieži ir jāsaņemas, lai atkal kaut ko mēģinātu...
 
 
phoenix
21 January 2011 @ 12:37 am
 
Bāc, tikko iedomājos - a ja nu mēs šitā gripu dabūnam!
nu, vāks, kaut kāds!
 
 
phoenix
17 January 2011 @ 11:26 pm
akmeņlietas  

Aboslūti nejauši uz skapjaugšas atradu arī hrizokolu. Un kā mani tie akmeņi uzrunāja... uz sitienu pagatavoju sev aproci un tagad sēžu laimiga. Domāju, iešu ar visu rokassprādzi gulēt. Kaut gan...
kamēr taisīju un izvēlējos akmeņus, kurus likt aprocē (velk vairāk uz tām brūnīgajām hrizokolām, nekā tradicionāli zilzaļajām), jutos patīkami pacilāta. Līdz ko uzliku aproci, tā pilnīgi jutu, ka akmeņi sāk silt, karst un silda mani. bet tagad... tagad tie akmeņi ir kaut kā kļuvuši smagi un vēsi un man to roku pat sāk spiest. Kamēr rakstu, arvien spilgtāk to izjūtu.

Interesanti.

Rīt noskalošu tekošā ūdenī un pamēģināsim vēlreiz.


Vispār beidzot esmu piedabūjusi brāli sarakstīt mazumtirdzniecības cenas šiem dabīgajiem akmeņiem, pusdārgakmeņiem. Viņam tak ir visa plejāde, sākot no kalnu kristāliem, tīģeracīm, opāliem, ahātiem un beidzot ar tādām un šitādām pērlēm un vēl viskautko. Es tos visus akmeņus ne zinu, ne nosaukt varu. Tik šad tad palīdzu gatavot krelles, aproces un auskarus pārdošanai. Bez izpratnes par to reālo vērtību. Zinu tik, ka man te vietējās rokdarbnieces jau labu laiku lūdz, lai viņām kaut ko pārdodu ar. Katrā ziņā akmeņi tiek iepirkti pa taisno no Ķīnas uz svaru! Varu tik mēģināt iedomāties no skatu, kā izskatās brāļa draudzenes vecāku mājās, kur tie visi labumi mīt. Es mazu daļu no tā esmu redzējusi pie brāļa dzīvoklī - vesela istabas grīda virtenēm un čupām noklāta ar visiem šiem dārgumiem.
Tags:
 
 
phoenix
16 January 2011 @ 07:18 pm
 
Pagatvoju Siera kūku, vadoties no bērnu žurnālā "Spicīte" ievietotās receptes.
Sanāca nenormāli salda un sātīga. Kur ko tādu iespējams ēst!
Jā, nu, garšīgi jau ir protams.
bet tik sātīgi! Cukuru mierīgi 3x mazāk!
 
 
phoenix
08 January 2011 @ 07:57 pm
 
Tikko ar Lauru noskatījāmies filmu "Nekurzeme" ar Dž. Depu. Skaista filma, man patika. :)
 
 
phoenix
04 January 2011 @ 09:16 pm
 
 
 
phoenix
02 January 2011 @ 11:18 pm
 

Mūsu svētki )
 
 
phoenix
27 December 2010 @ 01:36 pm
 
Tā kā temperatūra joprojām negrib pazust, šodien mums pielika klāt vēl vienu antibiotiķi. Vai tas nozīmē, ka vēl 5 dienas te? Es jau tā kā cerēju uz otrdienu mājā tikt.

Bet vispār man ir tauku riepiņa uz vēderiņa parādījusies :) No nekā nedarīšanas. Ēdu, našķojos un skatos TV. Vakar pablandījāmies pa slimnīcu, izpētījām, kas atrodas citos stāvos, pabraukājām ar liftu, paskatījāmies bruņurupučus foajē...

Labi, ka paķēru līdzi mācību materiālus e-studijām. Tad nu vakar vienu pārbaudes darbu uzrakstīju, šodien rakstu otru. Atkarībā no tā, cik ilgi te būsim, ceru, uzrakstīt vai nu visus, vai 80% no visa nepieciešamā. Galu galā 11. janvārī man ir gala tests un mājas apstākļos pieķerties tiem rakstu darbiem ir ļooooti grūti. :)

Šonakt mūsu palātā ieveda vēl vienu puisīti ar mammīti. 5 gadi džekiņam un šie abi ar Lauru tīri labi spēlējas. Vienaudži tak :) Es arī nofočēju, taču neesmu paņēmusi fočika vadu līdz, bet šitajā portatīvajā man nesanāk nolasīt karti, lai arī kartes lasītāja caurums it kā ir :)

Šodien 16:00 būs svētku koncerts lielajā hallē, bet vakar pie bērniem ciemos nāca interesanta trijotne - salatētis, viņa miesasargs un ļoti izaicinoši ģērbusies, taču negaidīti kautrīga sniegbaltīte. Visās malās atstāja piparkūkas, izjokojās un aizgāja. No tiesas mani sasmīdināja. Gribējās tiem jauniešiem pajautāt, kā vārdā viņi to dara - no skolas, kādas organizācijas, bet tomēr nolēmu paturēt savu ziņkāri pie sevis :

Un vispār, te 7 no rīta modina, ka esot jāceļas un jāklāj gultas, taču mēs tā kā tā guļam līdz 8 un 8:30. Un gulēt ar neviens nedzen. Vakar gan laicīgi gāju gulēt, bet aizmigt nesanāk. Neesmu nogurusi. Patiesībā labprāt te sniegu kaut kur patīrītu, tādu riktīgi fizisku darbu padarītu.