Nu jau 2 nedēļas jūtos traki vāja. Kā vienrīt pamodos ar vājuma sajūtu un milzīgu nogurumu, tā tas turpinās. Sākumā to norakstīju uz mēnešreizēm, kuras tās dienas pēcpusdienā arī sākās, taču šoreiz reizes bija salīdzinoši īsas, bet vājums turpinās. Laikam sirds pārslodze? Man ir vājums rokās un kājās, milzīgs nespēks, kustos lēni un ir smagums krūtīs. Gribas visu laiku atlaisties un atpūtināt ķermeni. Tagad pa brīvdienām cenšos arī pusdienas laiku gulēt. tad kļūst it ka labāk, bet pēc kāda mirkļa bezspēks atkal klāt.
teorētiski es saprotu - laikam tiešām pārslodze, bet kāpēc ķermenis tik ilgi tā reaģē? Es pati esmu gana mierīga. Gulēt arī sanāk pieklājīgi. Jā, dažas naktis nedēļā es eju gulēt vēlu, bet arī ceļos pietiekami vēlu. Šo divu nedēļu laikā man tik kādas 3 naktis ir bijušas, kad guļu 4h.
Mamma brauc prom uz Norvēģiju strādāt aprīļa beigās. Aiz polārā loka. Tur tagad polārā diena. Doma, ka līdz jūlija vidum. Bet man uzreiz ir aktuāls jautājums, kā dzīvot man un laurai? Es tak pusi nedēļas šobrīd pavadu Rīgā. Kas būs ar lauru? Ja es ņemu viņu līdz, tad mums nav jegas uz Talsiem braukt vispār. Bet viņa Rīgu negrib, es arī ne. Šobrīd es varu strādāt šādi ar pamatdzīvesvietu Talsos. man ir tik neskaidra nākotne šajās pamatlietās...
Par laimi tajā dienā, kad mamma man šos jaunumus pavēstīja, izlasīju Jāņa ziņu,ka viņš brauc uz Latviju. Ej nu sazini, kad viņš būs un kādi ir viņa plāni, bet varbūt viņš varētu pabūt te un mani atbalstīt? Jā, sanāktu , ka mums jādzīvo vienā māja, bet tas tak nekas! Zinu, ak tas var izskatīties nelabi vai muļķīgi, bet es tā vēlos, lai Laurai tētis vairāk tiek un šajā situācijā tas būtu ideāls situācijas atrisinājums! Turklāt es jau vairakkārt esmu nosūkstījusies, ka Jānis blandās pa pasauli un nav nekur noenkurojies un man aizsniedzams - viņš ir vienīgais, kuru es pazīstu, kurš labi strādā ar grafiku un kuram ir laba komerciālā/loģiskā domāšana (lai arī viņam pašam to nepatiktu atzīt :) )
Un darbu man ir drausmīgi daudz. Dotajā brīdī 6 paralēli projekti un pamatdarbs Rīgā. Par laimi es kaut kā samenedžēju visu tā, ka vienlaicīgi aktuāli parasti ir 3 projekti un darbs. Un to es vēl varu savilkt kopā. Grūti, ka Rīgā pie omes, kur nakšņoju, kad esmu Rīgas darbā, man nav internets. tas būtu vieglāk tajā laikā, kad esmu Talsos. Sobrīd ir tā, ka nedēļā 3-4 dienas esmu Rīgā pamatdarbā un tur šobrīd man ir tāāāda slodze, ka es praktiski neeksistēju vispār. Pa vidu mēginu pārslēgties un izdarīt degošāko pārejiem projektiem. Tad, kad atbraucu uz Talsiem, tad ienirstu pārejos projektos un laikā, ko pavadu ar lauru. Viennedēļ paņēmu Lauru uz Rīgu. Tonedēļ man tur bija jābūt 4 dienas. Laurai apnika un viņa man līdzi braukt īsti vairs negrib. Patiesībā viņa ļoti labi uztver šo visu. Aizdomīgi, ka tik nav kādu zemūdens akmeņu.
Par laimi tie paralēlie projekti nav lieli, tās ir lietas, kas vienbrīd sagāžas pār mani, tad miers, tad neitralajā režīmā un tā viss mainās. Tiesa gan šõbrīd drusku kavēju lietas vienam projektam, bet būs labi - savu neizdarību varu vel attaisnot.. Ar bažām skatos uz vasaras otru pusi, kad atkal būs FOTOkross jāorganizē. Lūk, tas gan varētu būt problemātiski. Jau tagad plānoju pieteikt atvaļinājumu pamatdarbm.
Un vēl pamatdarbā piekritu avantūrai - maija vajadzēs vadīt apmācības angliski. Pirmajā mirklī, kad man to piedāvāja, es kategoriski teicu NĒ. Es un runāt angļu valodā?!? Un vel klientiem? Un vēl mācibas vadīt? NĒ! Bet tad padomāju, padomāju un šķiet, ka šī varētu būt tā īstā reize, kad ķerties šim izaicinājumam pie ragiem.
Vispār pamatdarbā ir ļoti labi, ir savi kuriozi, bet ir sasodīti mīļi tur atgriezties. Man patīk tās kolēģes, man patīk tas darbs. Bet nu tā slodze... es esmu iemesta ejošā vilcienā + man ir jāapgūst paralēli tik daudz jauna! Pagājušajā nedēļā saņēmu ļoti labus vārdus par sevi kā lektori un pedagogu :) Un, kā man teica, šis cilvēks ar vārdiem parasti nemētājas. Un visi tādi lepni (visi - tiešā priekšniece un foršās ilggadējās kolēģītes)
Un arī E. atkal satuvinājāmies. Bet, sakarā ar manas mammas prombraukšanu un situāciju, kas izveidojas ar Lauru un tātad ar mūsu pamatdzīvesvietu, mums bija nopietna saruna. Kārtejo reizi es sapratu, ka esmu viņam kaut kas nezin kas. Viņš ir tik dīvains un gaisīgs šajā ziņā. Vārdu sakot, sapratu laikam pa īstam - es viņam neesmu nopietnas attiecības. Es esmu kaut kas, kas ir labs, viegls un ērts, bet noteikti ne kaut kas, kas kādreiz varētu kļūt arī nopietnas ilgtermiņa attiecība ar kopdzīvi un visām pārējām sekām. Jā, viņs mani mīl (?), esmu mīļa un svarīga. Viņš man palīdz un atbalsta kā māk. Bet līdz robežai. Atbildība un ilgtermiņa attiecības nav tas, ko vēlas :) Ta jau viņs neteica, bet es tā sapratu, redzot, cik viegli viņs pieņem situāciju, ka es vairs nebūtu Talsos. bet var jau būt, ka manas karstās asinis nedaudz gaisu jauc.
Bet man, redz, gribās sev vel ģimeni. Arī bērniņu es vel gribu. Patiesībā es jau šobrīd sasodīti gribu. Uh. Bet man nav stabila pamata zem kājām. man nav ģimenes. Man ir es un laura. Un tā nu mēs divatā kuģojam pa to dzīvi un cenšamies ar visu tikt galā.
ja par attiecībam - man patīk tas, kas man ir visu šo tagadnes laiku ar E. - mēs nedzīvojam kopā, bet es jūtos mīļota, man ir uzmanība, man ir mani mazie atvaļinajumi. Man ir atbalsta sajūta. Es arī šõbrīd negribētu ar viņu dzīvot kopā, jo tad liela daļa no augstākminētā pazustu. Man nebūtu manu mazo atvaļinajumu. man būtu papildus cilveks, kam ikdienā jāvelta energija un tieša uzmanība, bet es šobrīd knapi ar savu laiku tieku galā starp Lauru un darbiem. Bet es tajā pašā laikā E. uztveru kā pietiekami nopietnas attiecības, lai spētu sasaistīt savā prātā domas par mums kā kopīgu dzīves pāri. Kaut kad, nākotnē. Un man sāp, kad saprotu, ka es viņa prātā šādā lomā nefigurēju. Labi, labi, šī tēma man no tiesas šõbrīd nav primāra. Ja ar vēsu galvu paskatās uz visu, labāk, lai ir tā, kā ir. Viņs tomēr ir pārak garīgs :) Un tomer, gribas to mīlestību un gimeni un bernus. Bet es te vien apati sitos kā plika pa nātrem. Un sitīšos ar'. Kamēr satiksu to, kurs mani novērtēs un būs pietiekami spēcīga un līdzvērtīga persona.
Tagad jāiet gulēt.
apskats par kādu laika posmuir uzraksīts.
P.S. Laura bija salabot savu pirmo caurumu. Tikām galā bez narkozes. Caurumiņš maziņš. bailes bija, diezgan traki ņēmāmies, kamēr viņa nomierinajās un ļāvās visam procedūram. Toties pēc tam mājās uzreiz skrēja skatīties spogulī savu plombi un uz atvadām zobārstei teica, ka turpmāk, ja būs atkal zobgrauži caurumu sataisījuši viņa nebaidīsies un nāks tikai pie šīs zobarstes:)
Visi pārejie zobi veseli un balti ka pērles :)
tas biškiņš, kas tiek pateikts - Post a comment
phoenix (phoenix) wrote on April 3rd, 2011 at 12:46 am