ak jā - šodien jāmācās c++. jāmēģina.
bet iekšēji ir tik riebīga sajūta. tīri morāli
šodien braucot autobusā jau domāju, ka manas pasaule suzsaktu dīvainības diez vai kādreiz kāds cilvēks pienems.
bļins, apnicis būt vienai pat tad, ja mīl mani un mīlu es. iekšējā vientulība, ble....
ko līdz glāsti, sakti un vārdi, ja nesaprot dvēseli? ko līdz manas igas, ja e spati tām nogriežu spārnus?
ko vispār līdz kaut kas?
labi, pohuj to visu.
eksistēt?
negribu?
da darīt ta ko?
neko