vakar guļot mēģināju pa logu jamo sazīmēt. ja ir pilnmēness, tas parasti man teju virsū spīd. Bet nebija. Varbūt mākonis bija priekšā. bet varbūt nebija vēl paspējis atrāpot līdz manas mājas stūrim. Es salīdzinoši agri aizgāju gulēt, lai fiksāk varētu aizmigt un sagaidīt nākamo dienu.
linkā dotā informācija ir no tā paša skaidrojuma word formātā, kas man ir (tikai word formātā ir pilnīgāka inormācija) un jā- sakrīt gan.. dažreiz pat sabīstos par precizitāti, jo es ne vienmēr iečekoju to kalnedāru (un vispār cenšos sevi nenoskaņot), bet tad palasu- un gandrīz mats matā.. nez, tas, protams, ir baigi individuāli, bet es tiešām esmu pārjūtīga uz visām mēness fāzēm utt :)
Jā, es agrāk tam uzmanību nepievērsu, bet tagad skatos, ka tas nemiers tieši uz pilnmēnešiem. Ja jau okeāni svārstās, tad kāpēc lai nesvārstītos cilvēks ar saviem cik tur ~70 % ūdens gaļā. Vienīgais šajā nemierā arī neko jēdzīgu izdarīt nevar, jo uz vietas četrās sienās nosēdēt un uz kaut ko nokocentrēties šķiet neiespējami.
vēl salīdzinoši nesen es biju pilnīgi pārliecināta, ka pilnmēness ietekmi neizjūtu. Tagad tā vairs nevar teikt. Nokoncentrēties uz lietām varu (pagaidām), bet mana emocionālā pasaule vienkārši iet pa burbuli un no visiem rāmjiem laukā. Es jūtos vārda tiešā nozīmē tā, ka labāk nogulētu visu to pilnmēness laiku (un pāris dienas pirms arī), savādāk es neadekvāti jūtos un reaģēju. Tā kā man šī ir jauna lieta, ko saprast sevī, pieņemu, ka pēc kāda laika, vieglāk asimilēšos un vairs neņemšu savas izjūtas par pilnu pilnmēness laikā. viņas jau vairāk tādas destruktīvas man ir.