rakstīts vienā elpas vilcienā , lecot un pārlecot tēmām, ļaujot vārdiem plūst. rakstīts pirms dažām nedēļām. Kaunējos no emocijām, no atklātības, noprivātoju. Tagad parlasīju un nekaunos. Gribu dalīties. Varbūt kādu arī uzrunā šie brīvi, nekontrolēti plūstoši pierakstītie emociju vārdi. Tad vēl jo vairāk prieks.

plūstam, plūstam mazos vilnīšos sidrabainas upes krastos
plūstam un maiamies, apvijamies viens otram un izšķīstam krasta smiltīs

iegūt sevi, atdodot domas
apturēt prātu, iegūstot jūtas

spēle un starpsēle, uzvaras saldme un zaudējuma pazemojums

es negribu cīnīties, jo negribu zaudēt
kāda jēga būt, ja baidamies no sevis?
es dodu tev roku un vienlaikus skaitu lūgšnas, lai tu to neredzi
saraustīti un ne-pa-īstam mēs
un tu? un jūs?

cirka arēnā cilvēks dzīvo
skatītāji sēc un rēc un, kad vajag, ceļas kājās un aplaudē.
samaksāta biļete, ieeja atļauta, rezervēts krēsls un izklaide
cilvēks arēnā - tas tu pats
un viņi... viņi aplaudē un sajūsminies, kaunina un aprunā ar blakussēdētāju,
Jo arī Tu, Tu tikai skatītājs, tikai nesaistīts skatītājs, kas samaksājis
o, tu kļūdies. O, KĀ TU KĻŪDIES!
var jau neskatīties spogulī, var jau neredzēt sevi, var jau izlikties
bet, -
mums visiem te būt, mums visiem ir ko maksāt

un varbūt es, skatoties no cirka arēnas tavā sejā, gūstu vairāk, vairāk, kā spēj domāt

lec-
un pazūdi
pazūdi manā atvarā, ienirsti virpulī un izspaļauj sevi gaisā, lai ar slaidu roku, spēlēdamies ar zivs asti, ienirtu atpakaļ
ikdienas pelēcībā

un vēl.
es gribēju tiekt.
ka nesanāk mums būt pašiem
tik labi kā gribētos