21 March 2010 @ 10:49 pm
Alise Brīnumzemē  
ā, un vēl.
es atkal peldos sajūtās.
ierosinātājs: biju uz kino. uz Tima Bērtona Alisi Brīnumzemē.
Tas bija kaut kas negaidīts un nedaudz jumtu raujošs. Es nezinu, kas tieši, bet filmas laikā mani arvien vairāk un vairāk pārņēma savā varā sajūtas. Kņudoņa pakrūtē, dvēseles laušanās arā, grimšana dūnu spilvenos... Un vēl pēc filmas, stāvu ārā, un sajūta tik sireāli nereāla.
Līdzīgs efekts kā ar Krēslas filmu, tikai citā virzienā. E. teic, tā esot sapņa sajūta. Nezinu, kāda, bet sasodīti netverama un sireāla. kā pa mākoņiem staigājot.

un, pirms devāmies uz filmu, E. teicās, ka dzirdējis viedokli par filmu, ka pēc tās esot pesimistiska pēcgarša. pesimisms, drūmums, šizīgums? kurā vietā? Tai filmai vienkārši ir jāļaujas.

Jā! ta svarbūt ir īstais apzīmējums - es ieplūdu tur, saplūdu, ļāvos ievilkties :)
Taču, nejauciet, es nestāstu par sižetu vai dialogiem, tas ir netveramais, kas no filmas strāvoja. man uztveramā veidā.
 
 
( Post a new comment )
phoenix[info]phoenix on March 21st, 2010 - 11:24 pm
skatoties uz plakātiem vēl pirms iegājām kino, es tiešām negaidīju, ka tā filma uz mani TĀ iedarbosies!!!

Bet es ļoti pieļauju, ka šāda reakcija nav vidējā vairākuma. Tā filma man bija laikam tikai kaut kāds ierosinātājs iekšējo sajūtu izpausmei. Es jau vispaŗ jocīga tagad uz visādām šitādām lietām.

bet, atmetot sajūtas, man arī tīri tehniski patika, kā filmēts, kā pasniegta ideja.
(Reply) (Parent) (Link)