varbūt tiešām tas ir tas, kas tev vajadzīgs? robežas, žogs, ķēdes, tevis pašas labā? lielos onkuļus un tantes, kas pieskatīs bērnu, lai viņš sevi nesavaino. tikai ar šīm robežām jāmāk samierināties, daudz maz pakļauties.
es esmu kaut kam teikusi, ka arii attieciibaas es gribu, lai otra puse nedaudz paar amniv alda. ne aju ar agresiju vai kaa taa, bet, ka nosaka, kas man jaadara, kaa, ka saved kartiibaa sviestu, kas manaas smadzenees. Taads žogs, ķēdes man patīk. jo tā ir attiecīgā situācija. bet ja pēkšņi man sāks likt ierobežojumus cilvēks, kurš'nav man autoritāte, vai kā citādi nozīmīgs, e snepakļaušos. vot mana rakstura dīvianība - it kā negribu ļaut sevi apspiest vai ietekmēt un tajā pašā laikā gribu lai mani kontrolē/valda??? armija... ta abuutu mana izveele un tur es pakljautos. bljeeviens, patiesiibaa es peec 9 klases gribeeju vienbriid iestaaties kaut kaadaa tamliidziigaa iestaadiijumaa, bet... nu kas bija bija shobriid atkal taas domas maisaas pa galvu...
ja tu vēl esi LU, tad tu vari paprovēt iestāties LZS Studentu bataljonā. Tā kā tur ir brīvprātības princips, tad tev vienmēr ir iespēja arī izstāties. ------ vienk žēl skatīties kā tu mokies ar sevi, gluži kā putns kurš saķēries tīklos :[
nu vo... bet armijā, tad arī nav nekā cita, kā tikai armija... otrs cilvēks, sava dzīve? tur tu nedzīvo sev, man šķiet. būtu sinēze, nezinu... es domāju, ka armija mani sakārtotu šādā tādā mērā, bet nedomāju, ka spētu brīvprātīgi atteikties nos avas br'vības, pat ja tā nes līdzi šitos murgus