Tik daudz netīrumu norīts un noklusēts. Un tā ir labāk. Spodrināta ādas iekšpuse. Izsāp tikai sevī.
Šodien kaitināja jaunā informācija, ko uzzināju. Noriju. Tagad varu tikai secināt:
1. Besī, ka gudri runā un spriež par lietām, kurās nav iesaistīti. Galvenais, ka visu jau griež tai negatīvākajā plāksnē. Nu gluži kā tai Ruka grāmatā par patieso Vairu. Notikums tiek sagrozīts un tulkots tā, ka maz neliekas - lai rezultātā galvenais varonis izskatītos tik slikts/ļauns/dumjš/utt, cik vien iespējams.

bet to jau, es ceru, dara neapzināti. Tāpēc, ka gribas aizstāvēt otru pusi, tāpēc, ka vainīgajam vienmēr kādam jābūt, tāpēc, ka sliktajam var piesiet visus grēkus. Arī no maniem tekstiem var secināt, cik tas Jānis slikts un nez kāds. Aizvainojums, sāpes un dusmas runā ar manu muti, pat ja iekšēji doma ir pilnīga cita, vārdi to ietērpj tādās nokrāsās, ka pašai jābrīnās. Tāpēc labāk par slikto un sāpīgo nerunāt. Pašreiz. vai izbubināt vējam, pastaigājoties, kā šodien. Bet iekšā ar neturēt.

2. Lai runā, kas runā. Laist gar ausīm, secinājumus izdaru es pati un savu dzīvi ar dzīvoju tikai es pati. Viegli ir spriest vai pamācīt. Teoriju visi zina.

3. un par avāriju - ja gribētu pēc iespējas ātrāk tikt pie stūres un braukt, es to būtu varējusi darīt jau pāris dienas pēc avārijas. Bet es velku garumā. Un es nemaz negribu braukt. Taču ir lietas, kuras sevī jāmaina (braukšanas maniere), nevis jāmet plints krūmos un jāteic: "liktens nav lēmis", lai arī ir kārdinājums tā darīt, padoties. Taču es esmu no citas sugas. Es cīnos. Bail ir, nezinu. Jo vairāk paiet laiks, jo vairāk ir bail. Kad tikšu pie stūres, gan viss būs labi, tikai piesardzīgāka būšu. Taču, kad pāries tā iekšējā baile - nezinu. bet varbūt nebūs nemaz tik traki, kā tagad liekas.