Kaķis joprojām nav atnācis mājās. Šņuk, šnuk. Mamma katru dienu apjautājas, vai Peksis nav uzradies. Bēdīgi, ka viņš tā arī pa īstam nesagaidīja mammu atpakaļ. A man bēdīgi vairāk no tā, ka mammai bēdīgi. Un Peksis ar noteikti nelaimīgs jutās, jo neviens viņu negribēja mīļot, bet viņš tik skumji dažreiz pieglaudās un mēģināja ierāpties klēpī. Un tad vēl es viņam nedevu ēst vienmēr slapjo barību vai gaļu, bet liku iztikt ar sauso barību. Tad viņš, nabags, vazājās gar plīti un centās kaut ko nočiept. Un, ja izdevās, es viņu rupji lidināju no mājas laukā. Kāda es riebīga. Bet nu nepatika man tas kaķis. A tagad vainīga jūtos. A ja nu viņš nomirt aizgāja aiz vientulības? Un Laura ar jau pēdējos 2 mēnešus ļoti vaktēja kaķi. Vienmēr ēst deva (Lauras dēļ vien jau sāku pirkt kaķim slapjo barību), paijāja un visādi citādi izrādīja savu uzmanību.