Bērnus pieradina gluži tāpat, kā mēs pieradinām suni, kaķi vai kādu citu dzīvnieku. Lai sunim ko iemācītu, mēs sodam to un uzslavējam. Bērnus, kurus mēs tik ļoti mīlam, mēs audzinām tāpat kā mājdzīvniekus – sodot un uzslavējot. Kad darījām to, ko gribēja mamma un tētis, mums teica – „labs puisītis” vai „laba meitenīte”. Ja nedarījām viņiem pa prātam, mūs sauca par „sliktu zēnu” vai „sliktu meiteni”. Jā pārkāpām noteikumus, mūs sodīja, ja rīkojāmies saskaņā ar tiem, mūs apbalvoja.
Neskaitāmas reizes dienā mēs izpelnījāmies kā sodu, tā uzslavas. Drīz mēs sākām baidīties gan no tā, ka mūs sodīs, gan no tā, ka izpaliks uzslava. Uzslava nozīmē to, ka ar mums ir pievērsta uzmanība, drīz mēs kļūstam atkarīgi no vajadzības piesaistīt citu cilvēku uzmanību, lai saņemtu uzslavu. Uzslavas ir patīkamas un, lai tās saņemtu, mēs sākam darīt to, ko no mums grib citi. Baidoties no soda un tā, ka mūs nepaslavēs, mēs sākam izlikties par to, kas neesam. Mēs darām lietas tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu un iepatiktos. Mēs izliekamies par to, kas neesam tikai tāpēc vien, ka baidāmies, ka mūs atgrūdīs un nepieņems. Mēs kļūstam par kāda cita cilvēka, sabiedrības, reliģijas uzskatu kopiju. Mēs neesam vairs paši.