9.maijā, kad Laurai aprit 11 mēneši, braucām uz Rīgu. Man uz darbu jāaiziet.Uzrakstīju iesniegumu, ka atsāku oficiāli strādāt. 250Ls uz rokas par nepilna laika slodzi. Kāda būs mana nepilnā laika slodze nevarējām vienoties, jo nav īsti atskaites punkta.Paliek: strādāju no Talsiem iekļaujoties termiņos un viss. Kamēr esmu bijusi BKA, vairāki kolēģi aizgājuši, citi nākuši klāt un jau aizgājuši. Šodien aiziet vēl viena „jaunā” kolēģe. Cik pa dienu pakomunicējām darba jautājumos, tik man viņa patika (nepareizs salikums cik –tik šinī situācijā, bet lai paliek). Pie sevis domāju – DZC varbūt uz kopējā līdzīgu uzņēmumu fona ir zemas algas? Godīgi sakot, es nezinu, vai mani 250 uz rokas ir maz vai normāli (daudz noteikti nē). Ja ņem vērā, ka man ir pilnīgi brīvas rokas sava darba laika noteikšanā un darbs kaulus nelauž, ir visai radošs (respektīvi, domāšanai brīva vaļa, nav monotoni pavadzīmes jāievada vai kas tml.) un ir parastā veselības apdrošināšana, laikam jau ir normāli.
Atpakaļ uz Talsiem mūs atveda Janča mamma. Kamēr biju darbā, viņa pieskatīja Lauru. Pēc dienas dusas Marija noģērba pliku dupsi, sak, lai padzīvojas. Un padzīvojās smuki – tā kārtīgi piekakāja viņu laulībgultu :) Uz Talsiem līdzi brauca arī Klinta. Jau esot Talsos Klintai veiksmīgi izdevās ieslēgt mašīnas atslēgas mašīnā. Rezultātā Buls ar pēdējo autobusu no Rīgas brauca, lai atvestu atslēgas. 00:40 bija klāt. Nikns. Savukārt es pirms tam biju nikna uz Jāni. Vakarpusē Marija mani aizveda uz veikalu, lai varu atvest smagos pirkumus mājās. Izejot no dzīvokļa 3x Jānim saucu, lai sāk taisīt Laurai ēst, jo vakariņu laiks klāt. Kad atbraucām, bērnam jau gulētejamais laiks, bet pabarots nav. Izrādās, viņš neko nav dzirdējis un pašam prātā ar nav ienācis tāds nieka fakts, kā bērnu pabarot. Grrr.Vīrieši.