vakar ar vīru ierunājāmies par pagātni, par to, cik katrs no mums izdauzījies un iztrakojies. Zinu jau, ka Jānis piedzīvojis un izdarījies no visas sirds. Tā riktīgi. man gan daudz kas gājis secen. vispirms bija pirmā lielā mīlestība. kad tā beidzās beidzot jutu, ka veros vaļā un atgriežos pie izlaidīgāka dzīvesveida, tad iemīlējos Jānī un tad man pietika tikai ar viņu vien un 4 sienām :D tad paliku stāvoklī un tagad esmu te. Un joprojām gribās man tā kārtīgi iztrakoties, izstopēties, un tā. gribu orģijas. nu tā, pa pa riktīgo ar alkoholu un seksu. bet, bet , bet. Vispirms, es tak esmu mamma un man ir jābūt afigena pareizai. ar šito problēmu vel var ātri tikt galā, saprotot, ka esmu arī es, ne tikai Lauras mamma, turklāt bērna klātbūtnē vai laikā, kad viņa ir manā pārraudzībā, neko tādu neuzdrošinos. Kad bērns ir ar mani, manai galvai un morālei jābūt skaidrai!
Otrs bet - tam vajag atbilstošu situāciju, cilvēkus ( ne jau seksam, tam man vīrs, bet tai visai pasākuma sajūtai) un iespēju būt mums bez Lauras.
Tā kā pagaidi. gan vēl visādi tusiņi un trakulības būs. Tikai, apzinoties savu apzinīgumu, nespēju iedomāties, ka es varētu kaut kur blandīties atstājot bērnu auklei vai vecmāmiņai.Tā noteikti domāju tikai tagad, kamēr Lauriņa vēl maza. Es zinu, ka gribētu ar stopiem kaut kur tālāk aizceļot, padzīvot kādu brīdi neplānojot un nezinot, kas notiks vakarā. Kas tāds būs iespējams vēl pēc laba laiciņa. Ir bijušas domas, ka bērnu vēlējos pārāk agri, ja jau man tagad šitādas vēlmes pa galvu maisās. Zinot sevi, tās visas lielā mērā ir iedomu vēlmes. Jo man ļoti vajag un patīk tas, ko nevar dabūt.