Gribēju uzrakstīt, cik foršas bija brīvdienas. bet Laura uztaisīja man tikko tādu gājienu, ka sašutinos. No rītiem sēdinu viņu uz podiņa, lai pierod pie nokārtošanās procesa podiņā. Un no rītiem vēders gan ap lielam, gan pa mazam iziet samērā vienos un tajos pašos laikos un, pats galvenais, gandrīz vienlaicīgi. Tad nu brokastis paēstas un marinēju Lauru uz podiņa. Nekas nenotiek, nenotiek... Man jau blakus jāsēž un jāuztur Lauras uzmanība, lai viņa nenorāpo no tā podiņa prom. A man ēst gribās (un gribās vēl tagad!). Domāju, aizbižošu fiksi līdz virtuvei, uzlikšu uz šķīvja sautējumu un sēdēšu tālāk blakus. Kamēr atnācu atpakaļ, bērns sēž istabas vidū. Sapriecājos, ka viss ir oki. ņemu Lauru, lai sēdinātu atkal uz podiņa un - tāda riktīga kaka. pēc konsistences visai mīksta un jau riktīgi ieberzusies paklājā. Brīnišķīgi. Nomazgāju bērnu, nolieku maliņā, lai varu satīrīt to trako smirdoņu un pleķi. Kamēr tīru, manu, ka Laura tagad čurā. Un, protmas, atkal uz paklāja :D Godīgi sakot, paklājs man nerūp. Viņš jau ir tik daudz pleķos un katru jauno pleķi patīrot tam tikai veidojas iztietkākas robežas starp iztīrīto paklāja krāsu un nostaigāto paklāja krāsu. Paši vainīgi, ka ielikām spilgti dzeltenu paklāju :D Taču nekas briesmīgs. Kad Laura mācēs uz podiņa iet, mainīsim paklāju. Tagad tik tā sajūta, ka viņa bezmaz speciāli gaida, lai varētu nokārtoties uz paklāja :D Bet ir reizes, kad varam arī ar podiņu darīt, to, kas jādara :)