Lai ko pienvedēji arī nespēlētu, tas man iet caur kauliem labā nozīmē. Žigata balss dziedot man vienmēr asociēsies ar manu gājienu naktī no zolitūdes uz ziepniekkalnu, no mājām pie Jāņa, kad tikko saiepazināmies. Pienvedēji man vispār automātiski uzbur tā laika sajūtas. Nakts vidū es vairs nespēju palikt viena, man vajadzēja būt pie viņa, sajūst to mieru un kaut kādu mistisko TO sajūtu, kuru varēju iegūt tikai esot klāt. Tā nu nakts vidū (varbūt vēlā vakarā, katrā ziņā visi jau gulēja) izlavījos no mājas, atslēdzu garāžu, izvilku 0.5 ābolu vīna no krājumiem, saslēdzu pleijerī Pienvedējus un devos uz štrāsi, lai taisnāk. Bija jau nakts, jo pa Ulmaņa gatvi nebrauca neviena mašīna, tik pa retam kāda. Es gāju pa šosejas vidu, skaļi dziedādama līdzi Žigatam, smēķēju un bikšu aizmugurējā kabatā biju iestūķējusi vīna pudeli. Un jutos vienkārši nenormāli labi un brīvi. Pa ceļam sajājās krāsas baloniņš un notriepu sevi ar zilo krāsu. Manai balti-oranžajai jakai joprojām priekša un viena piedurkne ir nosēta ar mazām zilām zvaigznītēm. Cilvēki parasti nesaprot, kā tās tur gadījušās un ir tādi, kas tic, ka pati tos smuki esmu sazīmējusi. Pēc mazmazītiņām sniegpārsliņām izskatās.