Es mīlu Tevi, cilvēku, Tavu sirdi, TEVI, nevis Tavu profesiju, Tavas rokas, kājas, skūpstus vai daiktu. Es mīlu TEVI, Tavu būtību, tās izjūtas, kuras radi tikai Tu, tos pieskārienus, kurus vari radīt tikai Tu, jo Tu esi īpašs, ne tāds kā citi, Tu elpo savādāk, Tu piedzimi citā vietā, citā mirklī, citā vidē, vietā, kopā ar citiem cilvēkiem, citā debess pusē... Tu esi unikāls un es mīlu Tevi, nevis daļu no Tevis. Man var sāpēt Tavi vārdi, manī var plosīties dusmas, naids un pārmetumi, bet tas viss ir kas vienots un vesels... es mīlu Tevi. MĪLU. TEVI. Un visa man rīcība, lai kāda tā arī nebūtu, nespēs Tev atņemt mani un man Tevi. Ja es raudu, ja kliedzu, ja es plosos un dusmojos, nebaidies - tās ir emocijas, kas jāizlādē, jo man sāp kaut kas, ko esi nodarījis, pat ja pats to nesaproti. Nedusmojies pretī, neuztraucies, manī jūtas nav zudušas, vienkārši es raudu sevī, jo Tu neredzi, ko vēlos teikt. Bet es mīlu tā kā tā.