vispirms - paldies visiem apsveicējiem! Nu dien, nedomāju, ka Jūsu bšu tik daudz! :))) Patiesībā vispār nedomāju, ka mani kāds tā speciāli ar šo faktu apsveiks. Bet tieši tādēļ vēl jo patīkamāk.
Ir pirmie prieciņi, ko dod fakts, ka nedomāju par to, kā maximāli daudz pastrādāt pie nu jau veiksmīgi aizstāvētā darba.Proti - vakar izlēmu iziet laukā ar Lauru. Ratos. No sērijas - tepat ap māju riņķī pastaigāt. Galu galā kaut kā lēnā garā jāpieradina Laurai ratos tusēties. Protmas, no sākuma netieica neko. Pēc 3minūtēm sāka čīkstēt, tad bļaut. Bet! Es jau esmu tepat pie mājām, te ir soliņi, šūpoles, aizvējš. Un vispār - ja neu nekādi, varu iet augšā uz dzīvokli! Tā nu es, droši un mierīgi juzdamās, paucinājos ar bērnu, pašupojāmies, padejoju tūdaliņ tāgadiņ gan viena pati Lauras priekšā, gan ar Lauru attiecīgi šupojot un griežot ratus. Un tas attaisnojās - pēc kādas pustsundas intensīvas darbosānās, bērns samierinājās, pierada un aizmiga ratos!!! Būtu kaut uz pilsētu gājusi vai ilgāk patusējusie spa āru - Laurai svaigu gaisu tak ar vajag! Bet - saulīte jau norietēja un kļuvi dikti auksts. Tā nu gājām istabā. Šodien atkal lēnā garā mēģināšu pastaigāt ap māju. Un tad jau pienāsk diena, kad laura nemaz nesāks protestēt, kair iesēdināta ratos.
Starp citu, viņai ratos kā tādos sēdēt patīk. Vismaz dzīvoklī. Bet, līdzko uzvelk kombienzonu, tā miers ir pagalam.