Man ar jāsaka - nu re! :) Ne ko pielikt, ne atņemt, viss tā arī ir.

Es vienreiz tā arī konstatēju - mīļa, laimīga savienība nenozīmē to, ka nekad ne par ko vairs nevajadzēs raudāt. Kādreiz paraudāt vajag. Nolaist tvaiku vajag. Izlādēties. Galvenais paturēt sajūtu, ka visas dusmas un aizvainojumi tāpat beigsies un attiecības nejūk. Un tad viss turpinās ar jaunu enerģiju, un turpinās tikpat mīļi un forši, kā iesākts. Tā, manuprāt, ir tā veselīgā kopdzīve. Un visādi tie strīdiņi, konfliktiņi un nesaprašanās ir vienkārši daļa no visiem pārbaudījumiem, kas jāiztur. Jo izšķirties ir viegli! Bet noturēties kopā, rīvējoties un beržoties, nogludinot asumus - tā ir māksla :] Un tādi rīti, kā aprakstīji, tie apliecina, ka īstenībā viss ir un būs labi!

Ā, par izlādēšanos runājot... Es vienreiz dusmās un bezspēcībā uzbēru mīļumam uz galvas sauju miltu - tajā brīdī viņš kaut ko šausmīgi stulbu runāja un nelaida mani vaļā, ākstījas kaut ko, bet es pie plīts biju, aizņemtām rokām.
Kā es pēc tam raudāju par to, ko izdarīju, kā es tā varēju... Lūdzos piedošanu un izspiedu atvainošanos no viņa arī, par to, kā viņš mani speciāli kaitināja! Kādu laiku tagad ir miers, ā, pa vidam mēs viens otru vēl ar ūdeni laistījām, skrienot pakaļ pa istabām ar ūdens krūzi rokās. Tipa, kurš piekāpsies. Neatceros, par ko tas bija. Palikos viņam vēl vienu uzlējienu parādā, bet toreiz bij jāapstājas, lai pārāk necieš māja