No mūsu mājas kaut kāda stāva pa logu šovakar izlēca meitene. Es tieši biju atvērusi logu līdz galam vaļā un sadzirdēju ņemšanos pagalmā. Cilvēki sauca, lai izsauc ātros. Tā kā viņi tur tikai uztraukti putrojās, bet neviens tā arī tos ātros nesauca, izsaucu es. Runājot ar Talsu ātrajiem, tante izklausījās diezgan satraukusies un, līdzko es nosaucu adresi, uzreiz nometa klausuli :) A es gaidīju, ka man jautās uzvārdu, mēģinās nosakdirot sīkāk situāciju, u.tml. nekā. man atlika pateikt: pa logu izkritusi metiene. Laikam no 3ā stāva tādā un tādā ielā. Un viss.
Tikai viņa neizkrita, bet izlēca. Gulēja tumsā, zālītē un kleidza, ka nožēlo, ka grib dzīvot un ka viss sāpot. nezinu, kā tur ar viņu būs, bet šķiet, ka paliekošu seku nebūs.
Nepilngadīga, slaida, gariem, gaišiem matiem. Skaista meitene sarkanās jakās tērptu ārstu ielokā ar spēcīgu kabatas lukturīti izgaismota apļa vidū. Un es iedomājos, kā jūtas viņas māte, kurai pa telefonu viņa kliedz, ka ir izlekusi pa logu, ka neko nesaprot, ka lai pazvana pēc 2min. Es iedomājos, kādas ir šīs 2minūtes mātei, kā viņa brauc uz uzņemšanu, ko domā, kā uztraucas. Jo nekādas citas informācijas viņai nav. Siltā vasaras vakarā palaida meitu kopā ar draugiem un tad brauc pie viņas uz slimnīcu. Es tiešām negribētu neko tādu piedzīivot.