tās sajūtas un attieksme ir iespējama tikai tad, kad esi viens (ne fiziski). tad viss ir spilgtāks, tad viss ir desmitreiz spēcīgāks. Kā man tas pietrūkst. Man tagad liekas, ka esmu pa pusei atmirusi. vairāk darbību, emociju, izjūtu. vairāk. man vajag vairāk, dziļāk, spēcīgāk. bet tā vietā es mēģinu sakārtot visu pa plauktiņiem, pabeigt LU un esmu sasodīti apzinīga. Un tā arī ir labi. Vismaz pamatu ielikt stabilu, lai tad var skriet un baudīt un zināt, ka ir droši. Bet to man vajadzēs. Un es domāju, arī Jancim. Sajust emocijas un piedzīvojumus. Tikai ar sevi vien un vienu un to pašu vidi nepietiks. lai arī cik labi nebūtu tā, kā ir, vajag vēl. Nedaudz no āra gaisa un smaržas. Tādas spirgtas sajūtas, kā ir, kad vēsā vasaras rītā plikām kājām stāvēt rasā un purināt zarus, norasojot augumu ar krītošajām rasas lāsēm. Un tad pirmie siltie saules stari mitrumu nožāvē, bet gaisā virmo klusums un spirgtums, kaut kur ik pa brīdim ietrillinoties pa kādam putnam. Tagad es jūtos kā ar putekļiem apbirusi, dators mani tracina un visa šī iekšā sēdēšana Lu dēļ ne mazāk. Vienkārši apputekļojos. Labi, ka zinu, - tas drīz beigsies. Vismaz putekļi.