pēc vakardienas starpgadījuma, kad saplēsu zupas šķīvi, sapratu, ka man vienkārši aizbruac širmis,ja kāds uz mani bļauj. Un bļauj, manuprāt, pilnīgi netaisnīgi un nepamatoti, bez iemesla un es nevaru šo bļaušanu pārtraukt. Man pazūd sasaiste ar reālo situāciju, ar savu rīcību. Vakar rezultāts bija neapzināta, neieplānota, nekontrolēta zupas šķivja triekšana pret zemi ar visu zupu. Pirm atam kaukas lidzīgs bija, kad es reiz centrāltirgus tunelī dzērājam sejā izsmeŗēju belašu, jo viņš sāka mani lamāt par to, ka pārpildītā tunelī, nejauši viņam ar muguru pieskāros. Arī, kad vēl ar Andri dzīvoju, tagad mani ir skaidrs, kāpēc nereti mani rīcība bija pavisam debīla un neaprēķināma - uz mani kliedza. Un neva runa par parastu kleigšanu, pie kādas var nonākt, ja abi ir keaisuši vai kautkā tā, ja otram sāp un aiz sāpēm, cita līdzīga iemesle dēļ runā paaugstinātā balsī. Bet gan par kliegšanu, kura ir kaukā apzināti atļauta, kuru var neveikt, bet cilvēkam gribās izlādēties, kurš vēl paziņo, ka neklausīsies mani un turpinās kliegt virsū. Tā varbūt ir vienkārši neapzināta aizsargreakcija, es nezinu. Līdzīgi, kā Jancis uzteica darbu pēc tam, kad sakasījās ar priekšniecību. Var jau norīt kaukā to, kas mums nepatīk, bet ir otra mūsu puse, kas to nepieļauj. Un šo reakciju var izsaukt sažādi iemesli, pat varbūt sīkumi, kā tas no malas varētu likties. Kaukas ieprogrammējies iekšien.