A es šonakt sapņoju, ka ir jau vēls pavasaris. Nu tāds, kad jau gandrži viss ir salapojis un mežā ir šausmīgi forši. Nu lūk, un es blandījos riņķī pa kaut kādu mežu, man bija īss krekliņš un šortiņi, kuriem kaut kāds sīcis konkrēti saplēsa pakaļu. Lai vai kā, es jutu to meža gaisu un vēju un visās malās ziedēja vizbulītes. Tādos mazos foršos ķ(č)emurīšos. Aaaaaij, kā es gribu atgad tādā mežā. Nu! A kad īsti tās visbulītes ira? A ja nu nokavēju? man gan no bērnu dienām palicis atmiņā, ka viņas bija tad, kad arī koki jau bija kaukādas lapiņas izdzinuši. Nu, vismaz krūmkoki.

pagājušogad vai aizpagājušogad es ap maiju stopēju uz Talsiem. Un mani paņēma mežstrādnieks. Visa mašīna smaržoja pēc meža un zemes. Pa ceļam viņam vajadzēja iebarukt mežā un atdot strādniekiem, kas stādīja jaunaudzi, lāpstas. Tas bija kaut kas fantastisks - koši zaļš, svaigs mežs, caur kura lapotni staru kūļos nolaižas saules stari, visās malās kaut kas čivina, gaiss tik svaigs un silts. Es vnk biju ekstāzē. Joprojām tās izjūtas un redzējums un apkārtni ir dzīvā atmiņā. Mmmm, es ļoti ļoti vēos sagaidīt pirmās zaļās lapas, siltumu un tādu zaļo pavasari. Un tad braukt uz mežu, pļavu, starutu. Aaaa, apreiz, man tak kādreiz vecmāte dzīvoja vietā, kur netālu bija burvīgs strautiņš ar maziņu maziņu ūdenskritumiņu, virs kura biaj tiltiņš. varēja sēdēt un šūpināt kājas, ļaujot ūdenim tecēt pāri un spēlēties ar potītēm. Dzidrs, vēss ūdens, kas skalojas gar kājām, veidojot apļus un šļakatas. mmmmm. Un tas gaiss, kas ir strauta tuvumā. Un ja tā vēl ir karsta vasaras ap pusdienslaiku. Sausa zāle, karsta saule, sisināšana, pļavas un strauta smarža....