augšā, augšā, augšā!
viss, kas notiek ir pat pārāk brīnišķīgi, ja tā var izsacīties. Ka tik ilgi var turēties uz viļņa konkrētā emocionālā nozīmē. Pat ar visu to, ka pie normālām devām tas būtu pārsātinājums. Bet man prieks, lai ir tā. Lai ir tā, tā ir labi. :)

Pāris mirkļi guļot kailai sniegā. Ilgi nē - apziņa, ka varu sasaldēties. Pāris slāpēti kliedzieni šallē līdz pietrūkst elpas. Slāpēti, jo neērti no cilvēkiem, kuri guļ, bet kuri varētu pamosties un jautājoši skatīties, un neērti no tiem, kuri dzird, bet neko nesaka. Un tagad es gribu lēnām atbrīvoties arī no šāda veida izjūtām. Bail, ka tas, ko daru, nav skaists. Idiotisms. Palēnām, soli pa solim, bet es iemācīšos nedomāt par sekām. It kā jau es nedomāju, bet tas nav tā. Negribu arī sevi slāpēt citu cilvēku izjūtu dēļ. Un to es daru. Un nedaru vienlaicīgi. Ja domā, tad ir putra.