jo vairāk iet laiks, jo vairāk es saportu, ka es negribu runāt, negribu iedziļināties. Aizvien lielāka pārliecība par to, ka viss ir netīrs un iestidzis. Pacilātība mijas ar kritumiem. Vēlme palīdzēt ar vēlmi visu atstāt nogrimšanai. CIlvēkus nepārveidosi, pasauli arī ne, lai arī dažreiz ir sajūta, ka to varu.
Šobrīd nav spēka. Ne fiziski, ne garīgi. Negribas vārdus, negribas kustības, negribas pieskārienus. Gribas vienkārši sajūtu. saplūšanu. Mieru, kas pludo apkārt kā saules gaisma. Bet nepareizi izvēlēts vārds, neapreizi novērtēta situācija, pārāk liela paļaušanās uz otru un - gaisma saduļķojas. Tikai pats uz sevi. Tikai pats sevī. Distancētība - lai būtu neatkarīgi. Piedrāzt. Patiesībā ne jau pēc neatkarības mēs dzenamies.

"fiziskie ķermeni mums doti ar nolūku, un mēs dzīvojam tajos līdzīgi omāriem jūrā, visu mūžu cenšoties izkļūt no savas čaulas, lai pieskartos kādam citam kaut vai sekundes daļu un tādējādi pārvarētu savu izolāciju."

Kad jūtos fiziski slikti vai sasprindzināti, es nevēlos, ka man pieskaras, ka mani "uzmundrina", gribas nolīst malā. Biju to piemirsusi. Man nepatīk, ka es nevaru sevi nostabilizēt uz vienu mērķi. Piemēram tagad - es zinu, ka man mājās ir labāk, bet manī ir nemiers, lai gan es zinu, ka gribu mieru. Ai, gribētos aiizmigt un pamosties ar citām domām. Mmm, pēdējās 3dienas tā nav. Pat naktī nevaru pagulēt, jo visu laiku mostos augšā.