Tad nu tā. Esmu liela meitne. Un ļoti ne-ap-zi-nī-ga! (hmz, sadalīju vārdu ap zilbēm pareizi?)
Bez desmit minūtēm 8:00 biju jau centrā. Un stāvēju kā tāda nepieņemtā ietves vidū, lai saprastu, ko gribu darīt: iet uz LU, iet paēst un tad uz darbu, aizvilkties līdz solārijam. Galu galā, sēdēju Vērmanīti, tēloju kruto biznesa dāmu, kas broaksto ārpus mājas un lasīju Dienu. O jā. Un visu laiku pra'tā murskulēju domu - iet man uz to kesi 9:00 vai nē. Kā jau noprotat - neaizgāju gan. Ne-jau-kā mei-te-ne! Tagad ir viegli sirdsapziņas pārmetumi, jo - a ju nu es ar apsneidzēju būtu varējusi kauko sarunāt tā neesosā uzdevuma sakarā, moš, viņš būtu devsi laiku vēl vismaz līdz 4dienai? Ai, labi, kas bijis bijis. Nav svarīga pagātne, ir svarīga šodiena, šis mirklis. Tā vakar naktī teica džeks tai melodrāmā, pie kuras tā arī nedabūju paraudāt. Aiz, un vispār, tas puisis tai filmā nomira. Mjā. man šķiet, ka man miršana vēl nedraud. kaut gan neko neavr zināt. Varbūt pēc mirkļa šitā kaste man sejā uzsprāgs.

Un par tādām lietām aizdomājoties - vai, piemeŗam, tev būtu žēl, ja tev rīt būtu jāmirst? vai būtu bail, vai būtu nenokārtotu darbu sajūta, mm? Ja godīgi, man, ieodmājoties, ka jāmirst nost jau rīt, nab bail. nav arī nepadarītu un vēlamu darbu gūzmas. Nē nu , protams, ir jau lietas, kuras gribētu izdarīt, kuras gribētu sasniegt, bet tās ir ilgtermiņa. Bet, ja šī ilgtermiņa nav, tad par to, kas ir bijis un par to, kas ir, man nav nekādas nožēlas vai nepiepildījuma sajūtas.

Arī par fiziskām sāpēm aizdomājos. Nu, par to, kādā nāvē gribētu/negribētu mirt. Parasti jau bail no fiziskajām sāpēm. Varbūt ne tieši bail, bet negribās tās izdzīvot. Bet tās sāpes arī dīvaina padarīšana. Gluži kā pats cilvēks. Ja vien sevī iekšēji noregulē, noskaņo uz attiecīgo stīgu, tad pat sāpes var nejust, vai padarīt tās kaut kāds, nu - netveramas? Vai arī vnk noskaņojoties, ka tas ātrāk vai vēlāk beigsies un izveidot tādu kā iekšēju cīņu ar tām - kurš uzvarēs: es, izturot sāpes, vai sāpes, piespiežot mani padoties. Šito taktiku mēdzu piekopt zobārsta krēslā, kad sāp, un arī kaut kādās citās dzīves situācijas. Tur gan vairāk ir nācies šo to modificēt, jo jācīnās ar sāpēm, kuras rada izturības spēle. Es te par fizisko runāju. Un tad arī garīgi jāsasprindzinās, jo viss atkarīgs tikai no sevis paša: jebkurā mirklī varu padoties.

hmz, pēkšķi iedomājos par raudāšanu. Kā jums ir - jūs spējat tā, uz pasūtījuma, raudāt? Mm? Agrāk atceros, ka mēģināju iedomāties kaut ko ļoti, ļoti bēdīgu, nosakņoties. Pēc kāda laika tas vairs nelīdzēja. Atceros, biju reiz dikti sajautrojusies un smējos vienā laidā. Mamma nevarēdama piedabūt mani beigt smieties, mēģināja man iesmērēt citronu ēst. Bet es no tā visa sāku smieties vēl vairāk. (nez, kāpēc tagad to te ierakstīju. Nu jā, es tagad rasktu visu, kas nāk prātā.). Par to raudāšanu - es nespēju vairs raudāt uz pasūtījuma. Vienkārši tīri tehniski interesē, kā to dabū gatavas aktrises un aktieri. Bet saraudināt mani ir gan viegli. O jā :))) varu sākt bimbāt tā, ka maz neliekas, tikai tāpēc, ka redz kaut kādā rakstā, izlasot kaut kādu teikumu, mani aizķēruši pāris vārdu virknējumi. Mēs mājās abonējam Ievu. un viņiem tur ir paradums litk tādus likteān pabērna, likteņa triecineu uzņēmušo cilvēku stāstus. Sākotnēji mani tie intersēja, zin,kā - lasi cita cilvēka pasauli un jūties kā tādā seriālā. bet tad man tā patika ir sen pārgājusi. Pārāk daudz. Vispār esmu ievērojusi, ka pēdējējā laikā pārāk bieži "tīksminās?" par citu nelaimēm. ne jau ļauni tīksminās. Bet vienalga, kau kā - nemāku pat apteitk kā. Bez maz vai patikšanu gūstot, kā jau es tiecu, seriāli skatīšanās efekts, par citu cilvēku nelaimēm. Un es nesaprotu, kāpēc tie cilvēli ļauj nos evis patasiīt šos nabaga liktens bārenīšus. Es redzu tikai vienu plusu tam: varbūt kāds pārticis cilvēks, ņems un palīdzēs tagad, pēc attiecīgā raksta izlasīšanas. Nuuu nez...

kad biju mazāka, es arī sapņoju par visādām smukām kleitām, slavu un intervijām žurnālos. Pati vēl gluži nesen - aptuveni pirsm gada, pat piekritu doties uz to radio naba ierakstu. Domāju, otrreiz neietu. Toreiz jau svārstījos, tagad riktīgi zinu - neietu. bet ir lietas, par kurām jārunā. Un arī man tādas ir. Un, jā, tev arī :)

Nākot tagad uz darbu, iegriezos narvesenā. Nopirku 3 Nescafē 3in1 kafijiņas pa 12saņiem gabalā un angļu sviestmaizi ar vistu. Šodien vajadzētu būt avansam. Jo makā ir iemitinājiez iztukšītis. Mazais negantnieks tāds :) Ejot no narvesena laukā skanēja kaut kāda dziesma, kurā tieši tobrīd tika teikts, ka: "...vientuļš, bet brīvs". Mhm, brīvs. Arī no kaislībām. A no tām grūti tikt vaļā. No kaislībām, kas nekam neder un tikai izsūc no iekšienes spēkus.