cilvēki - bumas ar laika degļiem.
rada par sevi iespaidu, apzināti tak šo tēlu arī piekopj, bet, kad tu sāc arī spēlēt pēc tādiem noteikumiem, tad izrādās viss ir tik trausls.
Nē nu,- jā. Vai tad man grūti saprast, ka tā ir tikai tāda maska, ka jāmāj līdzi ar galvu un patiesību jāizliekas neredzot, tikai esot mūžīgā gatavībā - ja nu krīt.

Gribās tak atklātību. Es pati sevī smoku, ka gribās pieskarties, samīļot, vnk kontakteeties, bet nē - zinu, šim cilvēkam tas nepatīk, šis atkal varētu pārprast, bet šitas atkal kauko mahinējas, ka neko vispar nevar saprast.

pēdējā laikā par šiem cilvēkiem, kas ārēji tik savākti, vēsi, pašpārlieicnāti, jautri un tā tālāk, bet iekšienē tik nelaimīgi un samulsuši bērni, sanāk visu laiku domās atgriezties un atgrietzies.

Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk paliek sārtuma. Arī pati aizvien vairāk un vairāk saraujos. Un, lai cik tas arī nebūtu dīviani, es pielāgojos. Arī saraujoties. ja manu, ka ar sevi varu nodarīt pāri, pieploku malā. Kaut gan paralēli iekšienē gribētos skriet un mēģināt visu vērst uz labu. Tad jau vēl - kā jau mums visiem, ir bailēm lielākas acis nekā tas būtu vajadzīgs.

Apkārt atkal sanākuši daudzi cilvēki. Kaukā ļoti, ļoti gribas viņos visos ieliet daļu no sevis. Bet nesanāk. Jo baidos. Baidos, ka viņiem es varu nodarīt tikai vēl vairāk pāri. baidos no pazemojuma, kad smaidu vai mīļu apskāvienu atveltī ar rupju atgrūšanu. No vienas puses jau es visu labi saprotu, bet no otras - no otras man vēl daudz kas jāmācās.

Un jā, vēl jau vienmēr itin visam ir trešā, ceturtā, piektā un tā tālāk puse...

un tad jau vēl risks kļūt vājprātīgai aiz smokošajām sajūtām. Dāvināšanas prieks. bet patiess un kails līd zbūtībai. paŗāk spēcīgs. tas jāapģērbj vispirms.

un kas vēl ir slikti - tas ka jūs šito lasāt. bet kā ir , ir. viss saliekas pa plauktiņiem. Visam ir sava vieta, arī šim laikam.