hmz
interesants 5dienas vakars, lai neteiktu vairaak.
divi emocionalai pardziivojumi, sasitiiti ar diviem dazhaadiem cilveekiem, bet kopumaa njemot, shkjiet, ka pasaule ir viena ruupestu, paarpratumu, nelaimju un intrigu leja. Un es visam pa vidu ar lielo karoti. Rezultātā dažbrīd sanāk sakult tikai lielāku sviestu, lai arī gribas labāk. pārāk daudz cilvēku, kuri pārāk ļoti saistās. Un pats vairs nevari būt pats. Pārāk daudz cilvēku ar paŗāk pretējiem uzskatiem. Mēģinot izdabāt visiem, noteikti sanāk iedirst kādam dvēselē. fuck. Un, jā. es zinu - izdabāt visiem nekad neavrēs. Enijvej, tā dzīvoju, pa spalvai uz visām pusēm vienlaicīgi, paturot atmiņā, ka arī pašai sevi jāglauda. Un noteikti, ka vecumdienās būšu tiešām iemācījusies visus sabalansēt savā starpā :]

Patiesībā ir 5 lietas, kuras man nepatika, kurās jūtos līdzvainīga, kuras varēja nenotikt, vai varēja būt labākas. Veselas 5 izjūtas, notikumi, situācijas. nezinu, kā to nosaukt. Es teiktu, ka tā ir vēlme iesēt cilvēkos to mierīgumu. Visi jau bļaustās - man pohuj, man vienalga, es pats varu, es tā un es šitā. Bet patiesībā - par katru lietu, kas nav tā, kā iedomāta, ir sarauktas uzacis un negatīvās emocijas. Gan jau ar mani ar tā ir. Bet es nedomāju, ka tik iztiekti. Es vispār neatceros, kad būtu jutusies pēdējoreiz dusmīga vai apvainojusies. Kaut kā cilvēkus kā lielus, nelaimīgus un apmaldījušos bērnus uztveru. Jeb varbūt ap mani tādi visi arī vienkārši ir. Jeb es tāda esmu? J Nu jā, man sejas izteiksme, acis nereti mēdz būt "nelabas", bet to es pati nespēju izskaidrot. tas manī pašā nereti bailes iedzen ;] Vienīgasi, regulāri ir emocionālie kāpumi un kritumi - skumjas mijas ar pārgalvīgu laimes izjūtu. Bet cilvēki - aktieri. Labāk tak draudzēties nekā pūcēties. Nesmuki izdarīt var dažādas lietas. Var iedirst un piedirst, bet - tas bija tai mirklī un ja tas nebija ar mērķi cilvēkam apzināti darīt pāri, ievainot, sāpināt, tad... tad saprotiet pašii.
Patiesībā šitas viss laikam vairāk vai mazāk ir tāpēc, ka jūtos līdzvainīga pāris cilvēku nelabajā omā, negatīvajā pieredzē vai kā to nosaukt. Pasauli nesalāpīsi un pasaulei laimīgai justies arī nevaru likt. un aizmirst par sevi arī ne varu, ne gribu. Gribu utopiju. Utopisku pasauli, kur cilvēki ir laimīgi. Es to gribu tāpēc, ka tā ir ilūzija. Reālajā dzīvē tam tā nevajadzētu notikt. Tad iestāsies laimīgā muļķu leiputrijas zeme. Visprecīzāk varbūt būtu caur pārdzīvojumiem un sitieniem, uzkāpt uz sabalansētības takas. Nez. Šī ir doma, kas jāattīsta.

Un vispār - ja esat izlasījuši līdz šai vietai, tad:
Visi cilvēki, kurus es pazīstu: jūs man rūpat. Daži vairāk, daži mazāk(atkarībā, cik par jums zinu). Un, ja es, jūsuprāt, esmu jūs piedirsusi, iedirsusi, nodevusi, vai vnk likusi jums manī vilties - es neko nevaru padarīt. Jūs veidojat savu pasauli, savu pasaules redzējumu, jums ir savas vērtības. Bet tikai atcerieties – no sirds, speciāli neesmu vēlējusies nevienam nodarīt pāri, vai sāpes. Ir tādi 2 civlēki tikai bijuši. Vienu no tiem joprojām eksistē. Bet arī viņam, laikam ejot, mēģinu piedot. Ne, ne piedot, drīzāk, aizmirst tās cūcības, ko ir nodarījis manai ģimenei, manai mātei.