Ēdu vakardien somā nobēdzināto maka donalda hamburgeru.
No rīta vispār neko nespēju ieest - jutos tik smaga un tumša. Kā tie kailie liepas zari, kas vicinās gar manu logu. Nez kāpēc ledusskapī bija atstāts man tortes gabaliņš - vai tas nozīmē, ka būtu, ko palaidusi garām? Vakardien biju tikai pēc 23:30 mājās, visi jau gulēja. Bet nedz vecaimātei, nedz krusstēvam svētku it kā nav šai laikā. Hvz.

Joprojām murskulējos savā emociju kamolā. Neelpoju pati, neļauju elpot otram. Apātija. Vakar pēkšņi ļoti labi noformulēju izjūtu, kāpēc es negribu celties - miegā jūtos laimīga, viegla. Nemāku noraksturot. Šorīt mani ilgi un pacietīgi mēģināja celt, zvanot uz istabas telefonu. Es paceļu klasusuli, jūtu, ka miegs nemaz TIK ļoti nenāk, bet uzreiz skriešus ieskrienu tai gultā, paslēpjos zem segas un pēc mirkļa mansi atkal šeit nav. Līdz nākošajam zvanam...

Sniegs pazūd. Nevajag tā. Lūdzu, nāc atpakaļ! Bez tevis koki ir melni, smagi un pielijuši. Un es stiepjos tiem līdz. :/