"Augtajai virtuvei ir noteikumi, kas domāti cilvēkiem, kuri dievina likumus. Es no tiem glābjos bistro apskāvienos. Ja man dzīvei būtu atlikuši tikais eši mēneši, es nekavējoties dotos uz Lionu un pārvietotos no viena bistro un nākamo lielos bērnu ratiņos, ko stumtu kāds veģetārietis."

"..., ka jau 70.gados mēs bijām pirmie, kas restorānos sāka pasūtīt, katrs pa vairākiem otrajiem ēdieniem, lai izvairītos no briesmīgās vilšanās, kad visi ie galda ir apmierināti, bet tu vienīgasi esi joprojām badā."

"Zēna gados Ziemeļmičiganā, barojot vectēva cūkas, mani pagalam izbrīnīja to ietipīgums. Pirms pieaugušie mani pieķēra nedarbos uns arāja, es biju empīriski pierādījis, ka cūku apetītei nav robežu."

"Ja es atklāšu, ka es ar vēl vienpadsmit maltītes biedriem ieturēju trīsdesmit septiņu ēdienu pusdienas, kas, visticamāk, izmaksāja tikpat, cik jauns Volvo mikroautobuss, kritiskāk noskaņoti ļaužu domas iestrēgtu nelielās, šaušalu pārņemtās nosodījuma orbītās. Uz to es varu atbildēt, ka neviens no mums, divpadsmit gardēdības apustuļiem, nekāroja jaunu Volvo. Mēs gribējām tikai pusdienas, un, tā kā pusdienas ilga aptuveni vienpadsmit sundas, mēs ietaupījām vakariņu naudu, AIzstāvībai vair nav, ko piebilst."

"...tomēr gardēdis visupirms ir cilvēks, kas spēj turpināt maltīti arī pēc izsalkuma remdēšanas, turklāt gardēdis bez bagātīgas humora izjūtas ir vien nožēlojams sivēns."

Džims Harisons. (raksts jaunajā RL)