Mums vakar nojuka mājās apkures katls. Sāka dūmot un negribēja strādāt. Kauko jau silda, bet ne pietiekami. tā nu es jau naktī bik jutos nekomfortabli, tad darbāa tkaal 1stāvā ir karsts, 3ajaa - taadss paveesaaks. Uz ielām šļūdonis, žļampa. Vārdu skaot visu laiku jutos mitra, vēsa, varde, neērti, neomulīgi.
Bija domāts bik pa veiakliem pavazāties ar Zandu un Kasparu. Īsti nesanāca. AIzbrucām cepures meklējumos. Kaut kāds onka mani izlamāja un baigo ļaunumu izsatroja, kad saksrējos ar viņu ielas vidū. pat ne saskrējos. vnk viņš ceļu dot negribēja, bet es nevarēju, jo man no viena spuses bija mašīna. Pēc tam gandrīz asaras sāka birt pār vaigiem, cik nepatīkami jutos - viņš tādu ļaunumu izdvesa. Tik neaptīkami palika - kājas aukstas kļuva, kad viņš uz mani skatījās.
Bet galu galā viss bija ok - Zanducis aizveda muus uz foršu restoraņu. Tur mēs ēdām picu un dzēru kokteili. Saldējuma. Kaut kāda Virgin tā bija. Galva sāpēja, dabūju tabletīti, galva paŗstāja sāpēt. Vispār tai restorāniņā/picērijā baigi daud zbilžukus sabildējām. Ceru, ka![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
zilene kauko saliks savā žurnālā vairāk uin arī pastāstīs sīkāk. Es tikai gribēju pateikt, ka šī bilde tik tiešām ir laba izdevusies. Man patīk ;)
Galu galā izvārtījāmies pa sniegu un visādi ņēmāmies. Beigās pa pusrīgu meklējām, kur atrodas tekilas bums. atradām. uzzināju , ko tādu, kas mani pārsteidza. Bet pēdējā laikā viss ir dzīvāk un pārsteidzošāk (pozitīvā nozīmē) nekā pēdējos 2 gados kopā ņemot. Bilžu bija atkal, bet pārāk daudz ar viņām te mētājos. Vien tiekšu, ka šī man tīri labi patīkās.
6dien došo scepuru medībās. 6dien ceru arī pazīmēties, varbūt man kautkāda radošā dzirkstele izšķelsies un sanāks kas tāds, kas ne tikai manu sirdi, bet arī citu acis priecēs :)
ap mani atkal ir daudz cilvēku. Ne tikai tie, kas nesen satikti, bet arī ar mani kontaktus atjaunoši vairāki tādi, kas nebija satikti sen sen sen. Es tiešām jūtos dzīva. Un vēlētos atgādināt: nevērtēsim cilvēku pēc izskata, pēc citu vārdiem. Ik katrā no mums ir kas tāds, kas citam nepatik un kas tam pašam citam ļoti fascinē. Tāpēc nepakļausimies negatīvajam. Un to, ko nesaprotam, vai nepiekopjamm - to arī nevaig nozākāt. un vēl - nebuut nav jaalepojas ar to, ka varam kādam acīs pateikt sliktu. Turklāt vēl bārā, ar alus kausu pie rokas. Tas nav spēks, tā nav uzdrīkstēšanās, tas ir vājums, kas maskēts. Tā tiek veiktas visa šīs izlikšanās. Pamēgināsim pateikt nevis to, kas mums nepatīk,bet gan, ko labu. Un no sirds. Un tik loti no sirds, ka patiešām spējam pārkāpt pāri savam negatīvismam un redzēt, izjust vārdus, ko sakam. tad gan būtu iemesls lepoties ar sevi. bet uzdirst - to jau tagad māk jebkurš. Uzdirst acīs skatoties, atceroties to kā pienākumu, kas jāizpilda, kā pievelkot ķeksīti pie lietas, kas jāizdara - tas ir vēl tukšāk, vēl seklāk, nekā kautko teikt aiz muguras vai neklātienē. Acis ciet un spļaujam pār lūpām žulti. Tā es to redzu. Lai vai kā - ar tukšumu nelielās. Bet ļauni vārdi ir tukšums.
Bija domāts bik pa veiakliem pavazāties ar Zandu un Kasparu. Īsti nesanāca. AIzbrucām cepures meklējumos. Kaut kāds onka mani izlamāja un baigo ļaunumu izsatroja, kad saksrējos ar viņu ielas vidū. pat ne saskrējos. vnk viņš ceļu dot negribēja, bet es nevarēju, jo man no viena spuses bija mašīna. Pēc tam gandrīz asaras sāka birt pār vaigiem, cik nepatīkami jutos - viņš tādu ļaunumu izdvesa. Tik neaptīkami palika - kājas aukstas kļuva, kad viņš uz mani skatījās.
Bet galu galā viss bija ok - Zanducis aizveda muus uz foršu restoraņu. Tur mēs ēdām picu un dzēru kokteili. Saldējuma. Kaut kāda Virgin tā bija. Galva sāpēja, dabūju tabletīti, galva paŗstāja sāpēt. Vispār tai restorāniņā/picērijā baigi daud zbilžukus sabildējām. Ceru, ka
zilene kauko saliks savā žurnālā vairāk uin arī pastāstīs sīkāk. Es tikai gribēju pateikt, ka šī bilde tik tiešām ir laba izdevusies. Man patīk ;) 
Galu galā izvārtījāmies pa sniegu un visādi ņēmāmies. Beigās pa pusrīgu meklējām, kur atrodas tekilas bums. atradām. uzzināju , ko tādu, kas mani pārsteidza. Bet pēdējā laikā viss ir dzīvāk un pārsteidzošāk (pozitīvā nozīmē) nekā pēdējos 2 gados kopā ņemot. Bilžu bija atkal, bet pārāk daudz ar viņām te mētājos. Vien tiekšu, ka šī man tīri labi patīkās.
6dien došo scepuru medībās. 6dien ceru arī pazīmēties, varbūt man kautkāda radošā dzirkstele izšķelsies un sanāks kas tāds, kas ne tikai manu sirdi, bet arī citu acis priecēs :)
ap mani atkal ir daudz cilvēku. Ne tikai tie, kas nesen satikti, bet arī ar mani kontaktus atjaunoši vairāki tādi, kas nebija satikti sen sen sen. Es tiešām jūtos dzīva. Un vēlētos atgādināt: nevērtēsim cilvēku pēc izskata, pēc citu vārdiem. Ik katrā no mums ir kas tāds, kas citam nepatik un kas tam pašam citam ļoti fascinē. Tāpēc nepakļausimies negatīvajam. Un to, ko nesaprotam, vai nepiekopjamm - to arī nevaig nozākāt. un vēl - nebuut nav jaalepojas ar to, ka varam kādam acīs pateikt sliktu. Turklāt vēl bārā, ar alus kausu pie rokas. Tas nav spēks, tā nav uzdrīkstēšanās, tas ir vājums, kas maskēts. Tā tiek veiktas visa šīs izlikšanās. Pamēgināsim pateikt nevis to, kas mums nepatīk,bet gan, ko labu. Un no sirds. Un tik loti no sirds, ka patiešām spējam pārkāpt pāri savam negatīvismam un redzēt, izjust vārdus, ko sakam. tad gan būtu iemesls lepoties ar sevi. bet uzdirst - to jau tagad māk jebkurš. Uzdirst acīs skatoties, atceroties to kā pienākumu, kas jāizpilda, kā pievelkot ķeksīti pie lietas, kas jāizdara - tas ir vēl tukšāk, vēl seklāk, nekā kautko teikt aiz muguras vai neklātienē. Acis ciet un spļaujam pār lūpām žulti. Tā es to redzu. Lai vai kā - ar tukšumu nelielās. Bet ļauni vārdi ir tukšums.
15 pēdiņas | Iepēdo...