mēs saskrējāmies. Ne es ,ne Tu to negaidīji. Es pat to ebūtu zinājusi, ja vien man kaut kas neliktu atskatīties. Tu ignorēji, jeb varbūt ar visu sirdi tiecies pretim un es to nerdzēju? Lai vai kā, bet labāk ir tā, ka bija. Es izgāju uz ielas un no mulsuma aizgāju ne tur, kur vajadzēja. Nācās pēc mirkļa griezties atpakaļ un tad atkal netieši sanāca tikties. Patiesiibaa, ko tur briiniities, ka satikaamies. Blakus tak kopaa pavsiam veel ensen dziivojaam. tagad tu tur dziivo viens. Vai nav auksti? Man palika veesi un es gaaju sasildiit sevi. Gulēju "saulītē" un skaļā balsī dziedāju līdzi radio, mēģinādama dabūt prom smeldzi. Tad pa ceļam uz autobusu gāju bradāties pa sniegu, lai izlīdzinātu melnumu. Tu biji tik mazs un melns. Viss ir pilnībā pazudis, mūsu gadi ir pazuduši, to nav. Tur ir tukšums. Bet tu atgādini manas emocijas. Manas sāpes, manus priekus, asaras, ilgošanos, trakos pusnakts braucienus uz Talsiem, lūgšanos, pārdzīvojumus, iekšējo izmisumu, kas lika man graizīt rokas un pat vēnas. es... tas vis sman liekas tik izmisīgs, un tomēr skaists. Tas gan ir mans. To gan es atceros un laikam atcerēšos. Bet tajā visā neesi Tu! Divaini. Manī ir atmiņas, kas saistītas ar emocijām, kuras raisīji Tu, bet Tu pats neesi! Tu pats sevi lēnītiņām izdzēsi no manis. Un labi, ka tā. Es pārvērtos ne-sevī. Es kļuvu cieta, auksta, tāla, sveša sev. Es būtu kļuvusi melna no iekšpuses un būtu lēnām izplēnējusi vējā kā pelni. Es biju skaista tev, es biju nelamīga sev. Visi vēji palaisti...

Vēji sarkanās bantēs ap mani pliivo. Lentes vijas un krīt, es esmu tam visam pa vidu un no manis birst ziedlapiņas kā pirmie ābeļziedi pavasarī. Var būt, ka sniega tik daudz, jo no manis ziedlapas krīt. Būs augļi, mazi un sārti, Būs smaidi acīs un maigas rokas. Dvēsele nekad nepliek viena. Tad, kad sāp, viņa tikai mēģina nākt mājās. Manējā ir atnākusi. Man vairs nesāp. Man ir viegli gaistošas skumjas, kad gribas lēkt pa sniega kupenēm un smaidīt, radot iespaidu ,ka esmu pārāk jauna, lai ko zinātu.