Vakar no rīta devos uz autobusu. Man te ir tāL: ja esmu pieturā līdz 7:12-7:15 no rīta, varu vēl noķert mikriņu, kurš nav pārpildīts un tikt fiksi uz cnetru. Ar autobusiem nav nemaz ko ķēpāties, jo viņi ir TIK pārpildīti, smirdīgi un veci, ka man viņos ir pretīgi braukt. Turklāt autobussno rīta iet uz centru nenormāli ilgi. Viņš jau garšs un neērts - nevar izlavierēt tajso satrēgumos. Nu lūk. Tāpēc parasti cenšo strāpīt uz tiem mikriņiem. Bet dažreiz sanāk nokavēties un pieturā ierasties, teiksim, 7:20 un tad ir āmen. Visi mikriņi, kas brauc garām ir pārpildīti, kaut gan Zolitūdes gala pietura ir samērā netālu. (es esmu pie Jūrkalnes ielas pieturas) It kā idiotissi - lai nokļūtu centrā teiksim 7:30, jābrauc ar mikriņu vismaz 7:10. Lai nokļūtu centrā 9;00, es nevaru braukt no pieturas 8:30, jo mikriņi ir pārpildīti un autobuss velkas kā gliemezis, nereti pat 50minūtes. Tātad daudz variantu man nav. lai cikso man no rīta būtu jābūt centrā un ja es negribu kratīties autobusā stundu, man vislaik ir jāiet uz mikriņu 7:15. Normāli, ne?

bet stāsts ir par ko citu. Vakar es arī aizkavējos un pieturā nokļuvu 7:25. Un centrā man vaidzēja nokļūt vēlākasi 8:00. Ar autobusu tur vairs nav ko domāt, jo sastrēgumi šai laikā jau ir milzīgi (bet 7:15 vēl var normāli izbraukt). Izmisīgi stopēju mikriņus, bet tie, protams, neapstājās. Ta dnu sāku balsot mašīnas. Un jā - ir! apstājas vīrietis vidējos gados. Krievs, bet runā latviski tā dīviani galotnes raudams. Vēl man ajautājās, kā man patīkot viņa latviešu valoda :) Vārds pa vārdam un esmu izstāstījusi, ka steidzos un tādēļ stopēju. Viņš dzīvojot jūrmalā un katru rītu vedod bērnu uz kaut kādu skolu Zolitūdē un pēc tam pats braucot uz Katrīnas ielā. Viņu sauc Ilja. un viņa firma piedaloties ķīpsalas izstādē, kas tagad risinoties. Vārdu sakot - ja man tas esot ērti, viņš varot katru rītu mani paķert līdzi uz centru. Iedeva savu vizītkarti, lai es pazvanot un tad mēs varēšot saruna'tlaiku par 1dienas rītu. No sākuma nopriecājos - baigi forši, nebūs jākratās autobusos un arī jāuztraucas vai mikriņā būs vietas. Un tomēr ērtāk - ar mašīnu. Bet tagad stāv man šī vizītkarte uz galda un es nevaru saprast - zvanīt vai nezvanīt? :) A ja nu tas kāds vīrietītis, kurš sadomāsies, ka var mani moš koļīt. Pietiekami patstāvīga esmu, lai atkratītos, turklāt tādu iesapidu viņš arī neatstāja. Vsiavirāk negribu, jo tā ir atbildība. Atkal kaut kas jāsarunā, jāplāno, jārēķinās. Līdz šim es pati savā nodabā devos uz centru ka'nu kuro rītu ar to transportu noveicās. Pati sev kungs un noteicējs. tagad jārēķinās ar šo otru cilvēku. Jārunājas noteitki un tā. Un tomēr - tas taču būtu it kā izdevīgi. Nevaru izlemt. Ak es, jocīgā.