Un saspārdi hvz ko.
esmu brīnums. Lielāks nekā pati biju domājusi.
vakar nevarēju aizmigt. Kaimiņš aiz sienas bija aizmidzis pie pārāk skaļa TV. parasti tā nav. Vārtījos pa gultu un pa galvu vārtījās visādas domas. Iekšējs satraukums un nervozitāte. par LU, sevi, parādiem. Visu ko. Piecēlos, palasīju žurnālu, saguru. Bet tas TV aiz sienas mani tracināja. Iebāzu ausīs divus vates pikučus, uzbāzu segu virs galvas un tā arī beidzot aizmigu.

Bieži jūtu to sajūtu, kad laižos miegā. ķermenis kļūst smags un tik patīkama sajūta - mierīga.

Gribās laukus. Zaļu zāli, siltu sauli, mežu, putnus un divvientulību grāmatas sabiedrībā. Un tā ilgi. Caur galvu izskrein atmiņas ar dažādām vietām, kur būts labi. Dažādas pļavas, meži un izbarukumi vienpatībā ar riteni, lasot pirmās vizbulītes vai vācot savvaļas tējas, mērcot kājas starutiņā un vērojot, kā saule spēlējas ūdens lāses. Tik daudz ko var apdomāt, izdomāt un sakārtot. var pilnā balsī dziedāt, vai dusmoties. izruna'ties ar šo kādu - nekādu. Skaļā balsī izstāstot bēdas vai priekus. Gribu atpakaļ tur, kur nav lielpilsētas mūru.

Ir tik labi atcerēties, to dabas smaržu, kas ir valgā vasaras rītā, vai dienas ēnā, kad var just netālu esošā strauta velgmi. Fiziski. Gribu atkal.

ja agrāk, nezināju, tad tagad man liekas, ka es kādu dienu atgriezīšos mazpilsētā. Visticamāk atpakaļ Talsos. Pie savas mammas un mājas.
Vispār bieži paliek skumji, eidomājoties, ka pavsiam drīz mammai tur jāpaliek vienai, - brālis jau šogad pamatskolu pabeidz. Un tad visticamāk uz kādu no arodskolām dosies. Visticamāk uz Laidzi. Mājās jau viņš būs. bet vakaros, un jau tagad blandās pa pasauli riņķī. Man pie mammas gribas. tīri tā - lai viņa jūt, ka mājas nav tukšas.

Un vēl - ir atgriezusies spēja smelgt.
Tā vien šķiet, ka esmu izlzausies no tā burvju apļa, kurā ielīdu 2000. gadā. Tagad es atkal jūtos, kā tad, kad man bija tikko palikuši 16 - kad cīnījos un uztraucos par atzīmēm, kad bija pienākuma izjūta spēcīga, kad ilgojos, kad varēšu saņemt grāmatu rokās, kad bija piepildījuma sajūta staigājot vienpatībā pa mežu/pļavu/ielu. Atkal ievēroju sīkumus un nianses. Atkal prātā tīstās un attīstās domās. Un atkal - atkal es un mani sapņi pieder tikai un vienigi man. Ir aizslēgtas durvis tiem zābakiem, kam biju viņas atslēgusi.

Maximālistes Idealiste tik tiešām vairs nav. Bet ir , ir daudz kas no šīs ideālistes. bet ne varis cīnītājas ideālistes. varbūt vēlāk. Jo pasaulē pārāk daudz dubļainu zābaku. Ir jāuzaudzē ap sirdi jauns saulespuķu valnis, pirms iet zābaku armijai pretim, Un tad - tad jau arī taktika būtu cita...