Nesen minēju par bomžu savā kāpņutelpā un ,ka grasāmies uzlitk kodatslēgu. Nekā nebija. Bet biaj tā:
piektdien ciemos brālis atbrauca. Viņa mērķis - patusēt pie mansi darbā, savilkt sev vēlamo mūziku un to beigās ierakstīt diskos. Lai būtu ko Talsos klausīties. Kaut kā sanāca tā, ka viss pasākums ieilga līdz 6 no rīta. Tad nu dodamies mājās. Es jau pa ceļam sasapņojos par mīkstu gultiņu un garšīgu des-tomātmaizi, kurai galvenos izejmateriālus ņemtu no brāļa mugursomas (mamma paciņu sūta, tas saucas). Bet tad noteik pats negaidītākasi - proti mājas ārdurvis (tās pašas, kurām slēdzene biaj saplīsusi un kurām kodatslēgu gribējām uzlikt) ir ciet! Nu parasutu vienreiz. Paraustu otreiz. bet kā ciet taa ciet. Vot tā. Salabojuši tās durvis un kā kārtīgi cilvēki uz nakti arī aizslēguši, tikai aizmirsuši padomāt par saviem jaunajiem iemītniekiem un mums atslēgu izdalīt. Par laimi nača ārā tante, un tā mēs tikām laimīgi iekšā. Nākamajā dienā pajautāju atslēgu un piev;ilēju - negribējās vēl kādreiz šādu nejauku paŗsteigumu piedzīvot.