19 March 2004 @ 06:06 pm
Salekšanās ar priekšniecību  
Šodien bija novērojama viena pamatīga salekšanās šefa - darbinieka starpā. Strādajām pie jauna projekta. Iesaistītās personas piedalījās darbu dalīšanas procesā, projekta skaidrošanā un tā tālāk. Vienam no darbiniekiem nebija skaidrs kādas datubāzes darbības princips, priekš kam tāda datubāze vispār vajadzīga un ko tā glabās un kādiem mērķiem. Ja godīgi, tas nebija skaidrs arī man, bet es jau esmu pieradusi pie šefa skaidrošanas veida un zinu, ja arī man 80% nav sakidrs no tā ko viņš teorētiski runā, tad, ķeroties pie darba, viss izrādās elemtāri vai arī saprotami. Tāpēc es nesatraucos, ka man nav skaidrības uz doto brīdi, jo zināju, ka sarunas būs vēl un vēl un tad, kad nonāks līdz konkrētā darba izpildījumam, viss būs ok. Bet tā nedomāja, vai arī nebija pieradis pie šefa dīvainībām šis mans kolēģis, kurš sāka šefu iztaujāt, kas tur īsti ar to datubāzi ir. Un, ja godīgi, tad arī man tie skaidrojumi, kurus šefs sniedza šim jautātājam, nebija skaidri. Un kolēģis turpināja iztaujāt šefu, teica, ka nesaprot jēgu un tā. Viss beidzās ar to, ka šefs uzsprāga. Sāka morāli cilvēku pazemot. Apsaukāja, pacēla balsi, vārdu sakot izturējās ļoti necienīgi. Mans kolēģis piecēlās un taisījās iet prom. Šefs izgāja uzpīpēt. Es borēju smadznees. šefs atgriezās no uzpīpēšanas, kolēģis ar viņu turpināja nerunāt un plānošanā tālāk nepiedalījās. Mēs plānošanu pārtraucām, jo vairs nebija skaidrības, vai šis cilvēks maz turpinās piedalīties projektā. Pagāja laikciņš un šefs iesauca kolēģi savā kabinetā. Nepilnu stundu viņu runājās un tad it kā viss bija ok. Laikam noskaidroja viņi attiecības. Kolēģis strādās pie projekta.

vārdu sakot, kā tad lai parastie mirstīgie izturas šādās situācijās? Piemēram šinī gadījumā šefs nepamatoti rupji un necienīgi izturējās pret manu kolēģi (mēs pārējie, kas bijām klāt, bijām pārsteigti, par mūsu šefu, viņš tā parasti neuzvedās). Bet ko tad darīt kolēģim? Nevar tak vienkārši piecelties, sākt kravāt mantiņas un doties prom! tas ir tas pats, kas uzteikt darbu. Bet nedomāju, ka to viņš vēlētos panākt tb zaudēt darbu. Bet nevar jau arī ļaut kādam sevi tā pazemot par neko! Par to, ka bija neskaidrības plānošanā!!!

Pieļauju iespēju, ka mūsu šefs vienkārši baidās no tā, ka mēs viņu apsmejam, vai izimantojam. Bet tā nav. Un man radās pārdomas:
Man domāt, ka mazā firmā ar normālu cilvēku, kas ir šefs, sākotnēji viss ir ok. Bet laika gaitā šis cilvēks neglābjami mainītos. Vismaz attiecībā uz padotajiem. Ja sākotnēji šefs ir draudzīgs, cenša s palīdzēt un iedziļināties katrā cilvēkā, netiesāt, bet saprast, tad laikam ejot tas viss pazūd. Daļēji pie tā vainīgi nenoliedzami ir paši darbinieki - jūtot, ka šefs ir cilvēks, nevis zvērs, sāk tikt izmantota viņa labvēlība, kaut vai neapzinātā līmenī. Pat tādi it kā sīkumi, kā neierašanās no rīta darbā programmētājam, kurš tak var visu savu darbu paveikt arī piemēram naktī, ja nav bjis no rīta, galu galā sāk iedragāt šefa pacietību. Turklāt ja vēl šefs ir pagadījies tāds, kuram liekas, ka visi viņu arī grib izmantot viņa labās sirds dēļ, tad vēl jo vairāk viņš sāk slēpt savas labās īpašības un jebkurā padotā darbībā vai izteikumā meklēt slēptus motīvus. Rupji sakot jau varētu teikt, ka šefs pats ir izlaidis savus darbiniekus, ka viņi ir kļuvuši familārāki, uzdrīkstas strīdēties pretī un izturēties pret viņu kā pret līdzīgu, nevis augstāku. Un šādu situāciju arī viņš ir vēlējies panākt. Un tad, kad ir šāds modelis darba vietā, tad viņam sāk likties, ka mēs tikai izmantojam viņu. Tātad sanāk, ka sludinot par draudzīgām šefa-padotā attiecībām, tas nemaz nav jāsaprot 100% tiešā nozīmē. Bet tikai jāļauj priekšniecībai tā domāt, ka iss ir ļoti ok , bet patiesībā ir jāpiedomā pie saviem vārdiem un darbiem, lai neizsauktu viņa dusmas.
 
 
( Post a new comment )
(Anonymous) on March 19th, 2004 - 06:19 pm
ar interesi gaidu komentārus :)
(Reply) (Link)