piektdien (15.09) - Latvijas Lauksaimniecības muzejs "Kalēji". Ļoti interesanti un forš vadītājs -gids. Pat pēc darba laika. Brīnišķīga ekspozīcija - istaba ar pavardu, šūpulīti un bērzu slotiņām.Gribētos tur kādreiz pasēdēt un tēju pamalkot ;)
sestdien (16.09) - Brālim dzimšanas dienas dāvana. Grupu koncerts pie JauniešuMājas, tīri jauks pasākums. Bija puisis hip-hopists, kurša gandrīz katru dziedāto dziesmu sajauca. Bija tīri jestras grupiņas, bet viu nezinu, jo ar Luaru devāmies mājās. Turklāt man sāka mākties virsū ļoti liels nogurums. Vēlāk pie mums dzīvoklī pankūku vakars un ciemiņi no Rīgas. Arī Gatis un Nauris no Talsiem. Nauris girb realziēt projektu - Talsos atvērt cepli, kur gan talsninieki, gan tūristi varētu paši veidot no māla. Bija jauki, taču es jau mirīju nost un jutos pavisam čābīgi. Aizgāju gulēt, bet nespēju aizmigt, jo sāpēja galva un visādi cītādi jutos slikti.( pārējās dienas )

un jā, šodien Rīgā jūnijā dzimušo bēbju tusiņš. Ek, 35 bebji ar mammām. Es gribēju, bet nebija ar ko uz turieni tikt. Un ja arī būtu, tad ar manām veselības šaizītēm tas izvērstos par pārāk nogurdinošu pasākumu.
Iedomājos - kādas gan tur skaistas bildes sanāktu. tik daudz bebju vienkopus! :)

Ļoti nepatīk tā reklāma TV par Baštiku. Liekulīga. Neīsta. Fuj.

mmm, visi precas un apbērnojas. Skatos draugiem.lv klasesbiedreņu foto albūmus un ir jocīgi. Mēs visas taču bijām mazas meitenes. Nu, labi, es aprecējos, man ir piedzimusi meitiņa, mums ir sava dzīve, bet tas notiek tikai ar mani. Līdzko ir apjausma, ka ne tikai ar mani tā notiek, bet ar vēl daudziem, daudziem mana vecuma jauniešiem, tā... tā... es nezinu kas. bet laikam ir problēmas ar patreizējās situācijas pieņemšanu un sagremošanu "pa īstam". Nez kāpēc man joprojām liekas, ka esmu pavisam bezrūpīga padsmitgadniece. Nē, nepārprotiet mani, es sadzīvoju ar tagadni, man ļooooti patīk mana meitiņa un vīrs. Taču kad mēģinu uz sevi paskatītie sno malas, man nekādīgi neleikas, ka tā esmu es. Man liekas, ka man ir 16. Un ka visiem maniem vienaudžiem arī. Bet, izrādās, tā nav gan!

Vot, rakstīju, rakstīju, kamēr sapratu: apziņa, ka arī ar citiem maniem vienaudžiem notiek tās pašas "pieaugušo" dzīves lietas, uzlej man aukstu dušu un saka "mosties, Ines. Tu esi pieaugusi" Bet manī iekšā viens ķipars spurojas un brēc kā negudrs "nē, nē, nē. Es negribu būt pieaugusi!"