Tu izliec vienu kāju no gultas. Tad otru. Piestutējies un, izberzējot miegu no acīm, ieraugi aiz loga krītošo sniegpārslu deju. It kā harmonisku, it kā haotisku. It kā lēnu un tomēr virpuļojošu. Fonā skan tava mierīgā miega mūzika, kas sien domas un apziņu, neļaujot piecelties un ir tāda viegla nerealitātes nojausma.

kņudoņa nāk lēniem soļiem atpakaļ. Es velti mēģinu sastādīt grafiku, kurā nebūtu vietas tai. Ja nedomā, tad izdodas. Ja domā, tad pielīp kā medaina salvete pie lūpām.
Bet negribu arī vārdus un terminus, apjausmu un skaidrību. Brīvība uz spārnu galiem. Viegla un trausla. Atkarīga.
Deja šosejas vidū.

es saprotu tevi. man ir gan pāris melni varianti, bet domāju,ka tik traki gan nav. ka viss ir tā, kā intuīcija saka.
šādos brīžos, it sevišķi, ja pavisam nesen kāds vēl nodundina pa galvu ar saviem spriedumiem, man kļūst nedaudz baisi. par to, cik man viss ir maznozīmīgs. Es peldu tādās kā sajūtās un neapzinos (?), ka dzīve ir nopietna lieta un vieta, kur būtu jāveido attiecības ar līdzcilvēkiem, kur būtu jātur kaut kas saistītē un kaut kas jāpaijā, kur būtu jādusmojas un jāapvainojas. Tā nopietni, nevis gražīgi uzmetot lūpu. ka lieli pāridarījumi, vai necienīgas (a, kas tas īsti ir?) izturēšanās būtu attiecīgi jānovērtē. Tāpat labi darbi jāatalgo ar saujām zelta. Nu nav man tā. Tu vari man uzdirst uz galvas un tu vari mani iecelt debesīs. Abos variantos es turpināšu būt tā pati. Zinu, tas skan utopiski, nereāli.Piesardzība jau kaut kāda parādās. Bet tā ir iekšā. tā ir apzināšanās, ka var nebūt labi. bet tas arī viss. Aiziet pavisam, pavisam prom varu tikai tad, kad iekšā spēka nav. tas nav apzināts lēmums, tā ir instinktīva darbība. Pārējos gadījumos vnk pārtrūkst sakari, nepietiek laika, piemirstas un galu galā aizmirstas cilvēks. Tiesa gan, ir arī tādi cilvēki, kas nekad neaizmirstas. Viņi ir privatizējuši manas būtības atmiņu daļu un tur sēž. Ar lielām acīm lūkojoties manī un ap mani sevī.

Vnk tā robeža ir pārāk gaisīga starp visu. Pārāk. Un es varu nedaudz spēlēt līdzi noteikumiem, kā kad ir jāuzvedas, bet tad tas vairāk vai mazāk sanāk saraustīti. Un to var just, tie, kas jūt :) Un negribas būt neveiklai, negribas pazemojuma. bail no nosodījuma, lai gan tieši tas ved uz brīvību. Vismaz iesākumā palīdz.

tad vēl iekšējā saruna pašai ar sevi. parasti viņas ir nepatīkamas tikai tādēļ, ka tā viena "es" parāk ļoti acīs bāž sabiedrības viedokli un uzsaktus.

//ņem sniegpulkstenīti. kuššš....

ar zupchix tiiri forshi izklaideejaamies leļļu teātrī :) :)))
man par pārsteigumu izrādījās, ka kultūras akadēmijas 4.kursa students (nu tie, kas tur ņēmās pa skatuvi) ir sens paziņa no Talsiem. pārsteiguma moments no tā viedokļa, ka nejūtu laiku ejam. Man joprojām šķiet,ka mēs visi jorpojām mācamies vidusskolā ar visām tai piederošajām fīčām... Mm, jā, tas puika mani sauca par pieneni. hh.

un vēl jādomā, ka kaukādai saistībai ar gaļu un manu pašsajūtu arī ir. Pēc tejātera aizgājām paņammāt. pieštopējos pilna un uzreiz arī parādījās tā debīlā trauksems izjūta. Asociācijas ar dzeloņdrāti, kas sažņaudz sirdi, ar asumiem uzārdod gaļu, radod smeldzi. Nesakarīgi, bet kaukā tā. Kad gribas ar nagiem ieķerties, izplēst to kauko no krūtīm laukā un izberzēt pret asfaltu. Norīvēt. Grūti tā. :/ Ganrīz ņēmu un atkal aizskrēju, gandrīz pazvanīju, gandrīz padevos savām narkotikām, kas nav lietojamas ne ārīgi, ne iekšēji, tikai garīgi.
Nu, kāpēc, man šitā?

A Tev tas ir svarīgi? Kā es attiecos pret Tevi?

Poll #6162 svarīgi?
Open to: All, results viewable to: None

ir svarīgi? ja jā, vai tiešām? Tas viss tak ir nekas. tomēr.

Tumsas un klusuma sajūta. Kad silti un cieši. Kad, liekas, esība saplūst ar telpu un ir bail pakustēties, lai neaizbaidītu. Pilnīgs dziļums un aizmiršanās, nespēja rīkoties. Migla, kas apņem prātu un locekļus. Tīksminās par izjūtu baudu. Es zinu, kā tas ir. Dabiskā ceļā. Un tas ir daudz. Man.
Gribētos iesiet mezglā tos brīžus un nēsāt līdzi, lai brīžos, kad auksti un trauksmaini, atsietu mezglu.