a es domāju, ka tās runas par 24.janvāri kā par gada depresīvāko un melnāko dienu ir tukšas pļāpas. Ne-a.
diena jau bija pilnīgi ok. vakars arī. bet vakara vēlā puse.. oij oij. melnā maģija ar rīgas satiksmi. :/ gribēju braukt mājās no ciemošanas pie Zandas. niikas nesanāca. nostāvējās pieturā bezmaz pusstundu, līdz noskadirojās, ka pēdējasi autobuss ir jau sen sen kā aizbraucis. Nu neko. palieku nakšņot plašājā Zandas viesistabas gultā :D Turklāt rīt man tā kā eskāmens paredzēts... ar visu šito pasākumu šķiet, ka šo eksi nenokaŗtošu. Par teoriju jau fufels, bet man jānodod prasktisks uzdevums, kas sastāda 70% no atzīmes... lai zudevumu izpildītu, jāatrāda reāli strādājoša DB. Šobrīd man nav nekur pieejas, hsotinga. Un te Zandai lokālais webserveris ar db arī nava, un instalēt tagad te visu un tā arī kaukā negribētos. Ak, mī un žē :/
Melnasi vakars nostrādāja arī uz Zandas digitaļo. Visai interesantas bildītes safočējām, līdz vienā brīdī aparāts atsacījās darboties. Un atsakās joprojām. Hvz, kas viņam uznācis.

Vēl šovakar MakDonaldā uzskrēju virsū Jāzepam :)) Re kā, ko tik nesasatpsi ātrajās ēstuvēs :)))

Nu jā, noskatījamies meiteni ar pērļu auskaru. Īsti pat nezinu, ko par to fi;mu teikt. savdabīga savā ziņā. Šķiet, ka būs tad arī otra filma (kaukāda melodrāma) jānosaktās. Tur ir izredzes paraudāt. Vismaz acu tuša noskalosies . wiii :D

viss jau buutu labi, škrobe tikai par to nolāpīto eksāmenu.

Tad nu tā. Esmu liela meitne. Un ļoti ne-ap-zi-nī-ga! (hmz, sadalīju vārdu ap zilbēm pareizi?)
Bez desmit minūtēm 8:00 biju jau centrā. Un stāvēju kā tāda nepieņemtā ietves vidū, lai saprastu, ko gribu darīt: iet uz LU, iet paēst un tad uz darbu, aizvilkties līdz solārijam. Galu galā, sēdēju Vērmanīti, tēloju kruto biznesa dāmu, kas broaksto ārpus mājas un lasīju Dienu. O jā. Un visu laiku pra'tā murskulēju domu - iet man uz to kesi 9:00 vai nē. Kā jau noprotat - neaizgāju gan. Ne-jau-kā mei-te-ne! Tagad ir viegli sirdsapziņas pārmetumi, jo - a ju nu es ar apsneidzēju būtu varējusi kauko sarunāt tā neesosā uzdevuma sakarā, moš, viņš būtu devsi laiku vēl vismaz līdz 4dienai? Ai, labi, kas bijis bijis. Nav svarīga pagātne, ir svarīga šodiena, šis mirklis. Tā vakar naktī teica džeks tai melodrāmā, pie kuras tā arī nedabūju paraudāt. Aiz, un vispār, tas puisis tai filmā nomira. Mjā. man šķiet, ka man miršana vēl nedraud. kaut gan neko neavr zināt. Varbūt pēc mirkļa šitā kaste man sejā uzsprāgs.

Un par tādām lietām aizdomājoties - vai, piemeŗam, tev būtu žēl, ja tev rīt būtu jāmirst? vai būtu bail, vai būtu nenokārtotu darbu sajūta, mm? Ja godīgi, man, ieodmājoties, ka jāmirst nost jau rīt, nab bail. nav arī nepadarītu un vēlamu darbu gūzmas. Nē nu , protams, ir jau lietas, kuras gribētu izdarīt, kuras gribētu sasniegt, bet tās ir ilgtermiņa. Bet, ja šī ilgtermiņa nav, tad par to, kas ir bijis un par to, kas ir, man nav nekādas nožēlas vai nepiepildījuma sajūtas.

Arī par fiziskām sāpēm aizdomājos. Nu, par to, kādā nāvē gribētu/negribētu mirt. Parasti jau bail no fiziskajām sāpēm. Varbūt ne tieši bail, bet negribās tās izdzīvot. Bet tās sāpes arī dīvaina padarīšana. Gluži kā pats cilvēks. Ja vien sevī iekšēji noregulē, noskaņo uz attiecīgo stīgu, tad pat sāpes var nejust, vai padarīt tās kaut kāds, nu - netveramas? Vai arī vnk noskaņojoties, ka tas ātrāk vai vēlāk beigsies un izveidot tādu kā iekšēju cīņu ar tām - kurš uzvarēs: es, izturot sāpes, vai sāpes, piespiežot mani padoties. Šito taktiku mēdzu piekopt zobārsta krēslā, kad sāp, un arī kaut kādās citās dzīves situācijas. Tur gan vairāk ir nācies šo to modificēt, jo jācīnās ar sāpēm, kuras rada izturības spēle. Es te par fizisko runāju. Un tad arī garīgi jāsasprindzinās, jo viss atkarīgs tikai no sevis paša: jebkurā mirklī varu padoties.

hmz, pēkšķi iedomājos par raudāšanu. Kā jums ir - jūs spējat tā, uz pasūtījuma, raudāt? Mm? Agrāk atceros, ka mēģināju iedomāties kaut ko ļoti, ļoti bēdīgu, nosakņoties. Pēc kāda laika tas vairs nelīdzēja. Atceros, biju reiz dikti sajautrojusies un smējos vienā laidā. Mamma nevarēdama piedabūt mani beigt smieties, mēģināja man iesmērēt citronu ēst. Bet es no tā visa sāku smieties vēl vairāk. (nez, kāpēc tagad to te ierakstīju. Nu jā, es tagad rasktu visu, kas nāk prātā.). Par to raudāšanu - es nespēju vairs raudāt uz pasūtījuma. Vienkārši tīri tehniski interesē, kā to dabū gatavas aktrises un aktieri. Bet saraudināt mani ir gan viegli. O jā :))) varu sākt bimbāt tā, ka maz neliekas, tikai tāpēc, ka redz kaut kādā rakstā, izlasot kaut kādu teikumu, mani aizķēruši pāris vārdu virknējumi. Mēs mājās abonējam Ievu. un viņiem tur ir paradums litk tādus likteān pabērna, likteņa triecineu uzņēmušo cilvēku stāstus. Sākotnēji mani tie intersēja, zin,kā - lasi cita cilvēka pasauli un jūties kā tādā seriālā. bet tad man tā patika ir sen pārgājusi. Pārāk daudz. Vispār esmu ievērojusi, ka pēdējējā laikā pārāk bieži "tīksminās?" par citu nelaimēm. ne jau ļauni tīksminās. Bet vienalga, kau kā - nemāku pat apteitk kā. Bez maz vai patikšanu gūstot, kā jau es tiecu, seriāli skatīšanās efekts, par citu cilvēku nelaimēm. Un es nesaprotu, kāpēc tie cilvēli ļauj nos evis patasiīt šos nabaga liktens bārenīšus. Es redzu tikai vienu plusu tam: varbūt kāds pārticis cilvēks, ņems un palīdzēs tagad, pēc attiecīgā raksta izlasīšanas. Nuuu nez...

kad biju mazāka, es arī sapņoju par visādām smukām kleitām, slavu un intervijām žurnālos. Pati vēl gluži nesen - aptuveni pirsm gada, pat piekritu doties uz to radio naba ierakstu. Domāju, otrreiz neietu. Toreiz jau svārstījos, tagad riktīgi zinu - neietu. bet ir lietas, par kurām jārunā. Un arī man tādas ir. Un, jā, tev arī :)

Nākot tagad uz darbu, iegriezos narvesenā. Nopirku 3 Nescafē 3in1 kafijiņas pa 12saņiem gabalā un angļu sviestmaizi ar vistu. Šodien vajadzētu būt avansam. Jo makā ir iemitinājiez iztukšītis. Mazais negantnieks tāds :) Ejot no narvesena laukā skanēja kaut kāda dziesma, kurā tieši tobrīd tika teikts, ka: "...vientuļš, bet brīvs". Mhm, brīvs. Arī no kaislībām. A no tām grūti tikt vaļā. No kaislībām, kas nekam neder un tikai izsūc no iekšienes spēkus.

Nu jā, iepriekšējā pousta iespaidā
Poll #5844 nomirt tagad?
Open to: All, results viewable to: All

Ja tu tagad uzzini - tu rīt mirsti

tavs variants

Vakar vakarā braucu pie zilenes saktīties filmu. vispār jau es to rasktīju. Rakstīju arī to, ka kauko bildējām, diemžēl aprāts visai ātri atsacījās darboties. It kā bildēt tas bildēja, bet rezultātā sanača vienkārša melna bilde. Un galu galā viņu nevarēja pat normāli izsleģts, un ... aiiii, galīgi nosēdās naabdziņš. Smieklīgi(?), ka es Zandu piedabūju pavinfrot pa tādu kā bērnu rotaļlaukuma elementu kā terpitēm, kas izliektas pusapļa formā. Bildēju bildēju, šķiet, visam jābūt ok - a ņiifigaa. figa :D Bilde smelnas :D A doma bija vēl tur to un šito, bet nu nekas.

Toties mums sanāca pāris citas bildītes. Abas divas mēs tādas bik ne tai labākajā skatā (ne pirmā svaiguma mat & stuff), bet kaukas ir, ko jums parādīt. Šitajā ir Zanda - man jau nu makten patīk, kā viņa te izskatās. Un šitajā te esmu es. Kaukādu verķi atradām. :)

a vsipār es sen nebiju tik agri cēlusies, kā šorīt. man likās, ka es tikai tik tikko esmu nolikusi galviņu uz spilvena, kad pēkšņi - bladāc! Man gultā ielido (!!!) un garšļaukus noliekas blakus pati zilene! Nu, tjipo modināt mani :D Es pat bik satruukos. Asociācijas, it kā tād putns man no debesīm, izplestiem spārniem pēkšņi būtu noplanējis blakus. ja pareizi sapratu, tad bijs 6:00 (!!!). Kamēr znada vēl ņēmās ar rīta darbiem, es vēl bikiņ atslēdzos, līdz 6:30 (!!!) nācās svempties augšā. Vājprāts!!! bet nu neko, jutos tīri ok. Bet ik pa brīdim domās un vārdos atgriezos pie nabaga skolotāja ikdienas - katru rītu šitā celties. Katru rītu! Un nu, nevar, piecleties vēlāk, vai pazvanīt uz darbu un patiekt, ka šodien sāp vēders, vai vēl kaukas. Vai vnk nepiecelties un ierasties vēlāk. Gluži kā es - es vidēji ceļos 9:00. Un tas arī tagad, kad man te tā. Pirms tam cēlos 10:00. A ko lai dara tas nabaga nodzītasi skolotājs, mm? Viņš tak neavr stundas bastot! Skolēni ta vismaz var - nu officiālo jau nē, bet paši labi zinām, kas un kā. It kā es arī nenopietni, pus pa jokam 1/5 darba nedēļas piestrādāju šai profesijā. Un labi, ka man ir šī izdevība pastrādāt. Jo biju ieņēmusi galvā, ka pārmetīšos uz pedagogiem un strādāšu par informa'tiaks skolotāju. Ne-e. Tgaad esmu pārodmājusi, jo 1) visu laiku vairāk vai mazāk viens un tas pats jāstāsta un man gluži vienkārši apnīk runāt. 2) ir tas sasodītasi režīms, ka nevar vnk neiersties, ka nevar vienu dienu ņemt un izdomāt, ka darba diena sāksies nevsi 8:30, bet 10:30. NU jā un vēl 3) alga. kaut gan par to man vismazākais krenķis.

Tā kā - jutīsim līdzi un publiski atbalstīsim skolotajus. Un sāksim ar tiem, kas mums tepat apkārt, kā piemēram zilene! :)) Vispār pie šitāda armijas režīma, spiedzošiem(?) bērnu pūļiem un slaptīšanos pa gaiteņiem un visa pārējā nebūtu jābrīnās, ka mūsu Zandcis mēdz gāzt podus :]

hmz, lai kā, bet šitas ir intersanti:
( Dieva acs )

Tātad - briest doma, ka nepieciešams pēc iespējas vairaķ cibiņiem satikties kādā kopīgā pasākumā. Un ir ideja par pirti. Nekas diži orģināls jau nav, bet, ja paši esam labi noskaņoti, tad visam vajadzētu būt ok.

Tāatad - esucis ir uzņēmies organziēšanu un, nu, jā - lūgtum ;)

ak :]
tā fotogrāfija ir nuu.... viņa saka "ņem mani, ja vari". Un visa stāja tāda - nu pašpārliecināta, izaicinoša, tāda...tāda, ka gribas vienkārši kliegt. Tā fotogrāfija liek vienkārši gribēt. Interesanti, vai šīs īpašnieks pats arī to apzinās? Pieļauju iespēju, ka nē.
ā un jā - es nezinu kādas emocijas citos tas izraisītu, bet man ir tā. hhhh

upd:// es neko vairāk netiekšu. domāju - pateikšu, ko tā bilde dara un varbūt pāries :] hhhh2x