nez kāpēc man ir sācies milzīgā, pie zemis velkošā noguruma periods. Vakar pa dienu pagulēju 2h. AIzgāju pusnaktī gulēt. Šodien piecēlos tikai 12:40 un arī tikai tāpēc,ka mani pamodināja. Paēdu. Joprojām gribu gulēt. Kā tāds miega lācis? Kāpēc manī tāda miega vēlme? Un arī tāds milzīgs miers. Iekšējs. Bet, ja kāds nepieklauvēdams iebrāžas manā pasaulē vai aizkaitina to, tad miers pazūd un parādās dobermanis ar atņirgtiem zobiem. Tātad tas navpatiess miera stāvoklis, tas ir apmāns.

Vispār gribās tikai gulēt un gulēt, jo miegā ir labi. Tur kaut kā es jūtos labāk, nekā dzīvē. Vispār man mošanās no miega pēdējo gadu(?) i rvisai sāpīgs process, jo rodas sajūta, ka kaut kas mīļš un tuvs aizpeld projām. Ja tā varētu, (ja nebūtu, macibas, darbs, apkārtējie cilvēki) tad gribēut gulēt kādu nedēļu no vietas. Ne tāpēc, ka man tik ļoti šobrīd miegs nāktu, bet gan tādēļ, ka tā miega izjūta ir tik ļoti patīkama. Un to izjūtu var noķert usmeiga stāvoklī - vislabāk tad, kad esi jau aizmidzis un tad it kā mosties - apkārt ir silts unt umšs un kaut kur fonā skan mūzika. tad es tiešām jūtos kā bēbītis māte vēderā - tumši, silti, droši, pasargāti, es tajos brīžos neatceros neko, kas bijis jādara, vai kas vēl jādara, nav pienākumu, rūpju, emociju. Es neprotu pat noraksturot. Ir tikai ļoti, ļoti labi. Un vajadzīga liela saņemšanās, lai pārtrauktu šo stāvokli un piceltos, jo - jāiet tak dzīvē un jāveic visi ar to saistītie pienākumi.

Šobrīd un jau labu laiku mana miega fona mūzika ir ATB. Gan jau ka viņiem ir vairāki diski, bet man tās ir 12 viņu dziesmas. Varbūt kādam var šķist jocīga tāda izvēle. Bet ta mebija izvēle, vnk es piefiksēju reiz, ka tieši šāds fons man vislabāk iederas tajā nakts, tumšajā, pusnomoda, sitlajā, drošajā, pusapziņas stāvoklī.
( mierīgi )

"Augtajai virtuvei ir noteikumi, kas domāti cilvēkiem, kuri dievina likumus. Es no tiem glābjos bistro apskāvienos. Ja man dzīvei būtu atlikuši tikais eši mēneši, es nekavējoties dotos uz Lionu un pārvietotos no viena bistro un nākamo lielos bērnu ratiņos, ko stumtu kāds veģetārietis."

"..., ka jau 70.gados mēs bijām pirmie, kas restorānos sāka pasūtīt, katrs pa vairākiem otrajiem ēdieniem, lai izvairītos no briesmīgās vilšanās, kad visi ie galda ir apmierināti, bet tu vienīgasi esi joprojām badā."

"Zēna gados Ziemeļmičiganā, barojot vectēva cūkas, mani pagalam izbrīnīja to ietipīgums. Pirms pieaugušie mani pieķēra nedarbos uns arāja, es biju empīriski pierādījis, ka cūku apetītei nav robežu."

"Ja es atklāšu, ka es ar vēl vienpadsmit maltītes biedriem ieturēju trīsdesmit septiņu ēdienu pusdienas, kas, visticamāk, izmaksāja tikpat, cik jauns Volvo mikroautobuss, kritiskāk noskaņoti ļaužu domas iestrēgtu nelielās, šaušalu pārņemtās nosodījuma orbītās. Uz to es varu atbildēt, ka neviens no mums, divpadsmit gardēdības apustuļiem, nekāroja jaunu Volvo. Mēs gribējām tikai pusdienas, un, tā kā pusdienas ilga aptuveni vienpadsmit sundas, mēs ietaupījām vakariņu naudu, AIzstāvībai vair nav, ko piebilst."

"...tomēr gardēdis visupirms ir cilvēks, kas spēj turpināt maltīti arī pēc izsalkuma remdēšanas, turklāt gardēdis bez bagātīgas humora izjūtas ir vien nožēlojams sivēns."

Džims Harisons. (raksts jaunajā RL)

Esmu iedabūjusi to nomocošo naftas trubu Ventspils terminālā Vismaz. Atliek vēl Latgale. Bet tagad es iešu atpūsties. ēdīšu debesmannā un skatīšos TV. Es gan nezinu, ko tur tagad varētu rādīt, bet gan jau kaut ko. Patiesībā pēdējoreiz TV es skatījos, kad bija bērnu eirovīzija. Nu jā - paretam sanāk arī brokastu/vakariņu laikā, jo virtuvē mums arī ir Tv, bet tas neskaitās, jo tad tas ir tikai fons. Bet tagad - tagad es iešhu speciāli skatīties!