Laba diena.
Darbā mania tlaida ātrāk vaļā, jo nebiaj kaut kas vēl riktīgi sataisīts un nevarēju norm. strādāt. tad nu devos uz satikšanos ar Zandu. Ejot gar Katedrāli, uzkāpu vienā ļoti foršā un augstā sniega čupā. Jutos kā gailis uz šuda čupas, kas redz vsieim pāri. Tā forši - stāu augstu augstu un paŗējie visi knapi līdz sniega čupas virsotnei unes tāda svarīga un balta sajutos.
Eju tālāk. Skatos - pie krustojuma aiz katedrāles uz vecriigas pusi stāv ceļu policisti un ne;lauj mašīnām nogiezties uz kongresa nama pusi. Interesanti vērot, kā kurš mašīnas šoferis to uztver. Citi spītīgi mēģina poličiem tikt garām, citi atkal lamājas. Pajautāju policistam, kāpeč tur nedrīkt bruakt - izrādās svarīgi Vācu viesi pie mums ciemojoties.
Eju tālāk - nonāku pie brīvības pieminekļa, kur man jāgaida Zanda. Esmu par ātru, kā vēlāk izrādās, viņa arī bik kavējas. Lai nebūtu garlaicīgi, sāku noīrītajā un atkal piesnigušajā brīvības pieminekļa laukumā zīmēt saulītes. uzzīmēju 3 lielas saulītes, kuras varēja arī redzēt pa gabalu. Gāja garām viens paŗītis.. Apsta'jās un skatījās uz saulītēm. Pēc tam viņi pagājās nostāk un sāka zīme't kautko paši sniegā. Tad gāja garam onkulis gados, viņš aizgāja līdz pēdējai saulītei (tai, kura vsituv;āk brīvības piemienklim), nostājaš aulītesv idū un klusējot pāris sekundes mierīgi stāvēja, tad devša taļāk un devās pie brīvības piemienkļa pakājes, kur arī brīdi uizkavējās. Tad nāca divas sievetes, kurām bija pofig un viņas pārgāj amanā saulēm pāri kā tukšai veitai. Pēc viņām nāca vēl viens pārītis. Tie apsta'jās maliņā un meitene smiedamās ik pa laikam atsaktījās uz manām saulēm. Varbūt tu arī redzēji saulītes? :)
Tad jau nāca arī Zanda un mēs dēvāmies pa veikaliem. Bija foeshi. Revidējām grāmtnīcu un visādus zīmēšanas piederumus, kā arī mērījām cepures un somiņas. Drogās nopirkām katra sev foršus cimdiņus ar Ziemassvētku noskaņu - dūrainīšus. :) Man sarkani ar salvecīti, Znadai zaļi ar salaveciishiem ;)))) un veel izpeetiijaam uztira bagaatinaatajau/vitamiinu plauktu, laia tarastu kadu eenerghisku lidzekli energhijas uzlaboshanai. atradaam ar :) gabdriz aimirsu - veel mees bijaam enghelju veikaliņa! bez maz domāju,ka jāņem kredīts., lai to izpirktu tukšu un sadāvina'tu visiem cilvēciņiem. Katram pa enģeītim :))))) Vispār aizgājām arī līdz frančiem. Godīgi sakot gandrīz neavajdzēja. Bija domāts, ka tur savāksies cilēciņi un notiks pikošanās, bet to scilvēciņus nācās sikti un ilgi gaidīt, līdz rezultātā sanāca alus dzeršana, nevis pikošanās. vienīgi jau uz autbusu ejot, tika pamētās pāris sniega pikas.

Man patīk ka'es jūitos. Krustēvs arkal saka, ka viņam šāds laiks uzdzenot depresiju. dīvaini dīvāni, jo es jūto svienkaŗši ļloti labi!

mēs saskrējāmies. Ne es ,ne Tu to negaidīji. Es pat to ebūtu zinājusi, ja vien man kaut kas neliktu atskatīties. Tu ignorēji, jeb varbūt ar visu sirdi tiecies pretim un es to nerdzēju? Lai vai kā, bet labāk ir tā, ka bija. Es izgāju uz ielas un no mulsuma aizgāju ne tur, kur vajadzēja. Nācās pēc mirkļa griezties atpakaļ un tad atkal netieši sanāca tikties. Patiesiibaa, ko tur briiniities, ka satikaamies. Blakus tak kopaa pavsiam veel ensen dziivojaam. tagad tu tur dziivo viens. Vai nav auksti? Man palika veesi un es gaaju sasildiit sevi. Gulēju "saulītē" un skaļā balsī dziedāju līdzi radio, mēģinādama dabūt prom smeldzi. Tad pa ceļam uz autobusu gāju bradāties pa sniegu, lai izlīdzinātu melnumu. Tu biji tik mazs un melns. Viss ir pilnībā pazudis, mūsu gadi ir pazuduši, to nav. Tur ir tukšums. Bet tu atgādini manas emocijas. Manas sāpes, manus priekus, asaras, ilgošanos, trakos pusnakts braucienus uz Talsiem, lūgšanos, pārdzīvojumus, iekšējo izmisumu, kas lika man graizīt rokas un pat vēnas. es... tas vis sman liekas tik izmisīgs, un tomēr skaists. Tas gan ir mans. To gan es atceros un laikam atcerēšos. Bet tajā visā neesi Tu! Divaini. Manī ir atmiņas, kas saistītas ar emocijām, kuras raisīji Tu, bet Tu pats neesi! Tu pats sevi lēnītiņām izdzēsi no manis. Un labi, ka tā. Es pārvērtos ne-sevī. Es kļuvu cieta, auksta, tāla, sveša sev. Es būtu kļuvusi melna no iekšpuses un būtu lēnām izplēnējusi vējā kā pelni. Es biju skaista tev, es biju nelamīga sev. Visi vēji palaisti...

Vēji sarkanās bantēs ap mani pliivo. Lentes vijas un krīt, es esmu tam visam pa vidu un no manis birst ziedlapiņas kā pirmie ābeļziedi pavasarī. Var būt, ka sniega tik daudz, jo no manis ziedlapas krīt. Būs augļi, mazi un sārti, Būs smaidi acīs un maigas rokas. Dvēsele nekad nepliek viena. Tad, kad sāp, viņa tikai mēģina nākt mājās. Manējā ir atnākusi. Man vairs nesāp. Man ir viegli gaistošas skumjas, kad gribas lēkt pa sniega kupenēm un smaidīt, radot iespaidu ,ka esmu pārāk jauna, lai ko zinātu.