vienkārši gribējas šo tekstu iepostot arī šeit:
Es salēsīšu Tavas rūtis, pa kurām Tu lūkojies pasaulē. Tu staigāsi akls, Tu taustīsies ar spieķīti un gaidīsi, kad kāds Tev pados roku. Tu būsi laimīgs, ja spēsi atrast uz galda stāvošās cigaretes, Tu būsi laimīgs, ja bez kļūdīšanās galdu spēsi atrast... Nē, es neesmu nežēlīga. Man ir tikai slimīgas iedomas un fantāzijas. Es varētu klusējot stāvēt un ar acīm izģērbt Tevi, ar vēsām rokām pieskarties Tev pavēderē un klusām kustībām atkāpties. Tu nesamulstu, es zinu. Tu sastingtu un gaidītu, gaidītu, kad ar elpu vai kustību es nodošu sevi. Tad Tu ar akla kaķa veiklību mestos man virsū un plēstu drēbes ar baudu klausoties, kā švirkst plānais materiāls un izjūtot, kā no Tava spēka piebriest manas krūtis. Tu esi akls. Tavas rūtis es izdauzīju. Vai nav labāk bez iespējas redzēt, tikai sajust? Ak, vai, piedod, Tu nemanīji, ka aizdedzinot Tev cigareti, es netīšām ogles gaismā patīksminājos par Tavu aklumu. Tu esi viens. Pilnīgi. Tevi nevienam nevajag. Tu esi tikai cilvēks. Tevi žēlo, no Tevis nokaunas, bet es smaidu. Es sen jau Tev teicu, ka mīlēšu mūžīgi. Un nevaino mani, ka kļuvi akls. Ne jau es izdauzīju Tavas rūtis. Tās sadega pašas, kad beidzot biji ieraudzījis liesmas, kuras biji pats uzpūtis, visu laiku noliedzis, ignorējis, pat zaimojis. Es tikai biju Tevi piespiedusi ieraudzīt uguni. Tu neizturēji un kļuvi akls. Kā labāk? Nezinu. Redzīgs būdams Tu saprati mazāk, tagad Tu redzi ar sirdi, ne acīm. Tas ir daudz svarīgāk.
Es salēsīšu Tavas rūtis, pa kurām Tu lūkojies pasaulē. Tu staigāsi akls, Tu taustīsies ar spieķīti un gaidīsi, kad kāds Tev pados roku. Tu būsi laimīgs, ja spēsi atrast uz galda stāvošās cigaretes, Tu būsi laimīgs, ja bez kļūdīšanās galdu spēsi atrast... Nē, es neesmu nežēlīga. Man ir tikai slimīgas iedomas un fantāzijas. Es varētu klusējot stāvēt un ar acīm izģērbt Tevi, ar vēsām rokām pieskarties Tev pavēderē un klusām kustībām atkāpties. Tu nesamulstu, es zinu. Tu sastingtu un gaidītu, gaidītu, kad ar elpu vai kustību es nodošu sevi. Tad Tu ar akla kaķa veiklību mestos man virsū un plēstu drēbes ar baudu klausoties, kā švirkst plānais materiāls un izjūtot, kā no Tava spēka piebriest manas krūtis. Tu esi akls. Tavas rūtis es izdauzīju. Vai nav labāk bez iespējas redzēt, tikai sajust? Ak, vai, piedod, Tu nemanīji, ka aizdedzinot Tev cigareti, es netīšām ogles gaismā patīksminājos par Tavu aklumu. Tu esi viens. Pilnīgi. Tevi nevienam nevajag. Tu esi tikai cilvēks. Tevi žēlo, no Tevis nokaunas, bet es smaidu. Es sen jau Tev teicu, ka mīlēšu mūžīgi. Un nevaino mani, ka kļuvi akls. Ne jau es izdauzīju Tavas rūtis. Tās sadega pašas, kad beidzot biji ieraudzījis liesmas, kuras biji pats uzpūtis, visu laiku noliedzis, ignorējis, pat zaimojis. Es tikai biju Tevi piespiedusi ieraudzīt uguni. Tu neizturēji un kļuvi akls. Kā labāk? Nezinu. Redzīgs būdams Tu saprati mazāk, tagad Tu redzi ar sirdi, ne acīm. Tas ir daudz svarīgāk.
14 pēdiņas | Iepēdo...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}