kaut kā sasodīti riebīgi
Gribas aiziet nopirkt cigaretes un izvilkt visu pacinju, bet zinu, ka jau pēc pirmās vai otrās
negribēsies sev dūmus ne tuvumā redzēt
Mājās mēģināju unrealā izlāēties, bet kā ielādēju spēli, tā arī izslēdzu datoru
NAv spēka un apņemšanās izvākties un doties atpakaļ pie vecmammas dzīvot.
Tie, kuri domā, ka ir kruta dzīvot savu dzīvi savā ziņā gan kļūdās, gan nekļūdās. Man katrā ziņā ir pārāk grūti kļuvis visu laiku aizmirst slikto un ticēt labajam.
Pati vienmēr saku, ka jāmīl ir sevi. Bet padomus dot ir viegli, grūtak ir piekopt tos. Nu jā, es mīlu sevi, bet be tik ļoti, lai pamestu to vidi, kura man dara pāri un laimi sniedz tikai brīžos, kad ir attiecīgi nosacījumi. Bet laime jau varbūt arī balstās un nosacījumiem un sakritībām.
Un vēl man gribās draudzenes. Ne jau nopietnās čiksas un pareizu dzīvju dzīvotājas, bet tāas pašas sviestainas būtnes kā es. lai varētu saprasties, uzticēies, izraidāties, paklačoties. BEt tā ari ir ilūzija, jo šobrīd man nav laika pat tam, lai parūpētos par sevi
DOmāju, apsveru iespēju uzrakstīt atlūgumu, jo, ja arī spēšu pamest šo dzīvokli un vīrieti, man būs jāsastopas ar to ikdienā, darbā. Un tā kā esmu jūtu cilvēks, tad atkal iekritīšu viņa važās, noticēšu solījumiem. (Tie,kas lasa, arī Tu, atcerieties, ka es rakstu savas jūtas, nevis ar mērķi kādu pazemot, publiskot, vienkārši - mn jau nav neviena cita)
Želoju sevi, jā vai nē? Nezinu, gribāšmieru, pieglausties krūtīm un vienkāŗši izraudāt visas tās sāpes. Un neemsu jau nemaz tāds pokemons savā uzvedībā. Pokemoni sev galvaskausu ar brūcēm nesataisa aiz izmisuma, ka aiz, esmu tāda pati slima kā visa. Jā esmu.
Grib kāds mani par savu draugu? Šādu?