nemāku izskaidrot, kāpēc, bet ļoti sāp, it kā tas skartu tiešā veidā mani, kad lasu, kā ir sasiti, piekauti vai pat nosisti neaizsargāti cilvēki, bērni. tas neatteicas uz reizēm, kad tiek kārtoti savstarpējie rēķini, abām pusēm vienlīdzīgi iesaistoties konfliktā. bet par to nežēlību, ļaunumu, neapdomību, kad neaizsargātam cilvēkam sit, sit, sit, sit, sit, sit... vai sit tādam, kurš nepretojas tādu vai citādu iemeslu dēļ...
Man ir bail, man paliek nenormāli bail no tā, jau iedomājoties vien, ak manu bērnu, vai kādu man svrīgu cilvēku šādi kāds sistu, sistu un... Ja man pašai tā, tad ir vieglāk, pats tak sevi jūt, bet tā bezpalīdzības sajūta, kad citam cilvēkam jācieš, jo kāds varmāka savas dusmas grib izgāzt fiziskā vardarbībā. Fiziskai vardarbībai un vispār jebkādai vardarbībai attaisnojuma nav, protams var to norakstīt uz nervu sasprindzinājumu, etc, bet ne jau tajos gadījumos, kad cilvēka pirmā reakcija ir agresivitāte, nevis ilgstošu nervu saspīlējumu rezultāts, kurš pietam ir mēģināts atrisināt, bet otra iesaistītā puse to ignorē. Visam ir divas puses, bet mani biedē tā nežēlība, kad ilgstoši sit, vairākas reizes pēc kārtas, nežēlīgi, ar mērķi: fiziski iespaidot, lai sāpētu.
links, kurš izsauca šši sajūtas.