Ir cilvēki, kuriem vienmēr un par visu būs 1000 un 1 attaisnojums. Pēc idejas tādi esam mēs visi - negribam būt vainīgi. Viņi var sarunāt un sadarīt jebkādas lietas, par kurām pat bērnam ir jāsmejas, vai ir skaidrs, ka tā ir nepatiesība. Viņiem galvenais ir, lai neviens nespēj apgāzt viņu pamatojumus, pat ja viņam pašam un citiem ir skaidrs, ka tie ir meli vai tikai atmaskas. Viņiem svarīgāk par visu ir nedzirdēt kaut mazākos apgalvojumus par sevi, kam ir vismazākā negatīvā pieskaņa. Viņi... es pat nespēju aprakstīt/saprast. Vai tur ir vainīga bērnība/traumas/nespēks/gļēvums? Kas???
Katrā ziņā šāda rīcība vairs nav normāla cilvēka aprīkojumā. Un ir patiešām nepatīkami, ka šādu, manis aprakstītu civlēku, salīdzina ar citiem. Tiem, kuri arī nevēlas būt vainīgie un sliktie, bet, kuriem, nav arī paranoja attiecībā uz šo lietu.