as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

šonakt rasbainieks uz jrt jumta organizēja the national koncertu. bet es to biju palaidusi garām un gandrīz netiku pie biļetēm. tad es raudāju. beigu beigās maģiski dabūju pat divas. izskatījās pēc agrīnajiem sabiedriskā transporta taloniem. nespēju izdomāt nevienu, ko ņemt līdzi. un visi pulksteņi rādīja dažādu laiku, pilnīgi visi, jautāju pareizu laiku svešiniekiem, bet katrs teica ko citu. bija ļoti bail nokavēt. tāpēc drošībai bija jāiet. vienai. pamodos, rāpjoties pa jrt ugunstrauksmes kāpnēm.

ušakovs bija nosaucis jāņus par ultranacionālu propagandu un, lai izvairītos no masu nekārtībām, pārcēlis uz laiku, kad cilvēku galvas top vēsākas- 26. novembri. atceros, jo kalendārā bija skaidri rakstīts, lai arī sākumā izskatījās pārsteidzoši. nevarējām izdomāt svinēt vai nē, tad kaut kas piedāvāja doties uz grupas manta koncertu, ja nemaldos, alūksnē. un pēc tam uz pirtiņu un citādu nacionālu sildīšanos. koncerts, it kā sākumā tas, tad pīsim vainagus no leduspuķēm.

kaut kas man jautāja, vai vēl esmu veģetāriete, kad teicu, ka īsti vairs nē, iespieda rokās grozu ar cālīšiem. dzīviem un mazītiņiem. nu tāda kā liela popkorna tūta, saproties. grupai manta bija daudz jaunu dziesmu, ā, jā, tas koncerts bija vienos dienā, tas arī šķita dīvaini, alūksnes kultūras namā, tātad. visām dziesmām bija projekcijas fonā, pat sapnī paguvu padomāt, ka, lai arī cik poētiski uzfilmētas, kaut kādas žanriski mulsinošas. piemēram, bezgala skaistā ne-urbānā vidē pa virsmām skraidīja tie sienu kāpēji-dancotāji, kā nu viņus. tomēr vislabāk atceros video, kurā prāta vētras dalībnieks māris mihelsons (tā viņu sauc?) vilcienā gatavojās cigāra pīpēšanai. šim video par godu arī publikā kāds aizdedzināja cigāru. līdz tam brīdim biju sapratusi, ka cālīšus neēdīšu, tā vietā ar viņiem rotaļājos un baroju ar drupatām, tikai brīžiem paceldama galvu uz mūziku.

priekšā vēl bija gara un savāda diena. bet vasarā arī mēs svinēsim jāņus, nodomāju un pamodos.

no visiem cilvēkiem zemapziņa izvēlas divus, skaisto puisēnu no braitonas un manu veco krievu draudzenīti no francijas laikiem. abus vieno tas, ka mēs neesam runājuši veselu mūžību, ja neskaita neinteresantas vārdu pārmaiņas sociālajos tīklos, un tas, ka kaut kādos dzīves posmos mēs bijām pavisam saauguši kopā.
mēs sēžam uz soliņa vērmaņdārzā, es viņus iepazīstinu, stādot vienam otru priekšā kā brāli un māsu. manu brāli un manu māsu. un tad kaut kas notiek. lēnām un nesaprotami. mēs kļūstam par kaķēniem, kas rotaļājas. nav nekāda ļaunuma, tikai savāds transs, pat sapnī nespēju atcerēties, kā vai kāpēc mēs tos cilvēkus nogalinājām. estētiski skaisti kadri, nekādu asiņu, nekādu sāpju.
bet kaut kā mēs esam vienojušies, ka beigās iesim un pieteiksimies policijā. spēle pēkšņi ir galā, mēs attopamies viesnīcas numuriņā, piekrautā ar līķiem. un te nu mēs skatāmies viens uz otru un saprotam, ka visiem galvā viena un tā pati doma. „mums tas nav jādara,” mēs varam izlikties, ka nekas nav noticis. un tā mēs darām. mēs atvadāmies, apskaujamies, katrs dosimies atpakaļ uz savām mājām, mēs nekad neesam satikušies. mēs nekad viens otru nenodosim.
es aizkavējos viesnīcā. šķiet, pirmoreiz dzīvē es sapnī esmu viena telpā, bez mērķa vai uzdevuma. sākumā iestājas milzīgs miers. mirušie pārvērtušies par pēļiem, es ieslīdu gultā. un tad sākas panika. pavisam lēnām. sākumā vienkārši no apjausmas, ka vainas sajūtai taču kaut kad jāparādās. nejūtu neko, tikai sāku iztēloties, kā vecumdienās jūku prātā, satiekot spokus un garus un sevi.skatos uz gultu, kur nav palicis nekā, neviena pierādījuma, nevienas atmiņas par dzīvību,pār ķermeni skrien drebuļi. par to, cik viss ir gaistošs. izgaisināts. atpakaļ neatgriežams. bet, ja es nejūtos vainīga, tad man nav dvēseles, secinu. un tad es tur sēžu un domāju, ka visas atbildes, kuras tu meklē, var brīnišķīgi iegūt, nogalinot cilvēku. un man ir tik ļoti bail, ka netikšu sodīta. jo, ja netikšu sodīta, tad nekam patiešām nav jēgas. bet kā lai tagad atzīstos, neiegāžot „brāli” un „māsu”? apsolīju viņus nenodot. negribu dzīvot nepieķerta. negribu mirt nepieķerta. raudu savos pēļos, kas ir arī līķi, līdz pamostos. sen neesmu pamodusies ar tik milzīgu atvieglojuma sajūtu. ko drīz vien nomaina daudz saprātīgākais izbrīns par murgu augošo kvalitāti.