as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

ušakovs bija nosaucis jāņus par ultranacionālu propagandu un, lai izvairītos no masu nekārtībām, pārcēlis uz laiku, kad cilvēku galvas top vēsākas- 26. novembri. atceros, jo kalendārā bija skaidri rakstīts, lai arī sākumā izskatījās pārsteidzoši. nevarējām izdomāt svinēt vai nē, tad kaut kas piedāvāja doties uz grupas manta koncertu, ja nemaldos, alūksnē. un pēc tam uz pirtiņu un citādu nacionālu sildīšanos. koncerts, it kā sākumā tas, tad pīsim vainagus no leduspuķēm.

kaut kas man jautāja, vai vēl esmu veģetāriete, kad teicu, ka īsti vairs nē, iespieda rokās grozu ar cālīšiem. dzīviem un mazītiņiem. nu tāda kā liela popkorna tūta, saproties. grupai manta bija daudz jaunu dziesmu, ā, jā, tas koncerts bija vienos dienā, tas arī šķita dīvaini, alūksnes kultūras namā, tātad. visām dziesmām bija projekcijas fonā, pat sapnī paguvu padomāt, ka, lai arī cik poētiski uzfilmētas, kaut kādas žanriski mulsinošas. piemēram, bezgala skaistā ne-urbānā vidē pa virsmām skraidīja tie sienu kāpēji-dancotāji, kā nu viņus. tomēr vislabāk atceros video, kurā prāta vētras dalībnieks māris mihelsons (tā viņu sauc?) vilcienā gatavojās cigāra pīpēšanai. šim video par godu arī publikā kāds aizdedzināja cigāru. līdz tam brīdim biju sapratusi, ka cālīšus neēdīšu, tā vietā ar viņiem rotaļājos un baroju ar drupatām, tikai brīžiem paceldama galvu uz mūziku.

priekšā vēl bija gara un savāda diena. bet vasarā arī mēs svinēsim jāņus, nodomāju un pamodos.