as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

kad dailē skatījos dzeguzi, bija skaidrs, ka viss, kas man patīk te, ir tikai vāja atblāzma no filmas. jūtas pret filmu liek uzskatīt šo diezgan 1:1 nokopēto izrādi, par ok.

bet amadejs, amadejs, vienīgā īsteni labā dailes teātra izrāde, viņa arī ir šitā ņemta un... pfū, dailes teātri, nekā prātīga tevī nav.

jānoskatās beidzot chi-raq atkal un līdz galam. toreiz TĀ sajūsminājos.

līdz mums vispār kinotejāteriem vispār atnāk kāda nebaltādaina ASV filma?

beidzot, beidzot sadzirdēju pink elephant. uz ausi liriki likās tādi ne pārāk, it sevišķi tas, kurš pārāk makdonaldisks. citādi ļoti ļoti glīti. un mazliet sapņaini. varētu vēl.

protams, meitene, kas puskoncertu skaļi brēca citiem ausī savu viedokli par grupu (viņai ļoti patīk. tad kāda sūda pēc viņa nevarēja aizvērties un baudīt) bija hailaits. "nu, ziniet, es pēc tam paklausījos arī tās the doors, ja, un vispār man šitā grupa patīk daudz labāk, jā."

demolition. viens pārāk pārcukurots moments dabeidz veselu filmu. bet vispār mesjē valē simpātiskākā īpašība ir viņa sirsnīgi klātesošie lgbt varoņi, jau sākot no c.r.a.z.y.

vēl neesmu sev to precīzi noformulējusi, bet aizvien vairāk pavelk meinstrīm filmas, kas rotaļājas ar to, kam tradicionāli nebūtu jābūt meinstrīm, tiesa, ieturot visu tipa pareizi, bet vienlaikus dažas robežas nojaucas. kā bērnu rotaļās, kas "aiziet par tālu". da nekas jau tāds, bet tomēr vairs nav tā kā parasti. ir nepareizāk un labāk kā parasti.

re, svētdien ir kaufmana anomalisa kinotejāterī, un man pašai būtu paticies redzēt viņu kinotejāterī. recenzijas, kur ir daudz par dzīvi un maz par filmu, ir gan tādas slinkās recenzijas, bet ta vismaz no sirsniņas.

http://www.kinoraksti.lv/kinoblogeri/menesa-filma/anomalisa-jokainais-valdzinajums-140